man ļoti pietrūkst studiju laika sarunu, kad varēja noklausīties kādu interesantu lekciju, izlasīt pretrunīgu vai svaigu ideju materiālu un apspriest. ne tikai akadēmiskā plāksē apspriest, bet arī pielagojot dzīves epizodes/apstākļus/situācijas/aizspriedumus/traumas. faktiski izrunāt svarīgo filigrāni iesaistot akadēmisko.

tādas sarunas "pie tējas".

tagad, kad tādu nav, ķobis tiek pārblīvēts ar neapspriestām idejām/izjūtām/pārdzīvojumiem/dusmām un reizumis tik skaļi pārkliedz esošo realitāti, ka sāku saprast, piemēram, vājuma brīdī izdzēsušos. tas nekas, ka pati nekad nevarēšu to atļauties...

saprast nenozīmē pieņemt.