pat nebiju par to iedomājusies, cik ļoti tomēr esmu mainījusies.
un lai arī maksimālisms nekur nav palicis, kā arī entuziasms vēl tepat vien ir, tomēr man šķiet, ka spēja kategoriju "normāli" (gan vispārināti, gan par cilvēkiem runājot) noreducēt uz "dažādi", ir visai liela personības izaugsme.
tas gan joprojām nenozīmē, ka kategorija "dažādi" ietver sevī galējības, nu, tur, piemēram, morālos kropļus, maniakus, sadistus un pārējos, kas sen vairs nav cilvēki, manā skatījumā.

varu tikai atkārtoties - saprast nenozīmē pieņemt, kur nu vēl samierināties.