pa kuru laiku no tās pieklājīgās būtnes esam iztaisījās būtne(kura it kā ir tāda pati, bet), kura saka pissūdu, pizģets, bļe, peža, pinpis utt.

man vairs galīgi nav no kā ņemt piemēru, par to man stress :D

Nu, laika precīzu datumu un pulksteni nepateikšu, bet pa lielam tas ir noticis kopš es esmu sapratusi, ka:
1) tas, ka es tāda nebiju, cilvēkiem lika man piedomāt neesoša īpašības un nespēt iedomāties, ka es varu arī drāzties nevis tikai mīlēties, vai ka tāpēc man ir jāpiedēvē kaut kāda svētulība or samothing
2) es tāda nevienam ne sūda neesmu ajadzīga, tad nahuj tādai būt
3) tas, ka es esmu pamainījusi izteiksmes formu, tas ir, sākusi teikt skaļi, to, ko iepriekš atļāvos tikai nodomāt, nenozīmē, ka es esmu mainījusi savu iekšējo būtību vai dzīves nostāju, līdz ar to varbūt, ka vēl ir palicis kaut kas, kaut mazliet, kur smelties iedvesmu, ja ne gluži piemēru :)

Laikam paraugs/piemērs/e-talons es nekad nevienam neemsu gribējusi būt :D - var nākties uzņemties atbildību par visādām interpretācijām :D

Vot, have a nice day! ;)

Prikiņ, par godu līķūdenim glāzē es šrubēju iekšas ar kolu, ha!