mani ļoti kaitina cilvēku neizlēmība, kas saistīta ar ikgadējo rudens izdzēšanos un pēc tam atpakaļ dzēšanos visādos sociālajos potālos.

susļiki /nevaru atrast piemērotu apzīmējumu/, tas pāries un pie gaismas daudzuma samazināšanās pierod, nevajag stresināt apkārtējos ar tādiem pompoziem žestiem!

man ļoti pietrūkst studiju laika sarunu, kad varēja noklausīties kādu interesantu lekciju, izlasīt pretrunīgu vai svaigu ideju materiālu un apspriest. ne tikai akadēmiskā plāksē apspriest, bet arī pielagojot dzīves epizodes/apstākļus/situācijas/aizspriedumus/traumas. faktiski izrunāt svarīgo filigrāni iesaistot akadēmisko.

tādas sarunas "pie tējas".

tagad, kad tādu nav, ķobis tiek pārblīvēts ar neapspriestām idejām/izjūtām/pārdzīvojumiem/dusmām un reizumis tik skaļi pārkliedz esošo realitāti, ka sāku saprast, piemēram, vājuma brīdī izdzēsušos. tas nekas, ka pati nekad nevarēšu to atļauties...

saprast nenozīmē pieņemt.