man nu jau kādu laiciņu ir globāla problēma - ES NEZUNU, KO PASĀKT AR SAVU DZĪVI, bļe!

nē, nu, nepārprotiet - viss ir vienkārši lieliski, tikai tas nav tas ko es gribu, un ko es gribu, es nezinu, kas arī ir faktiskā problēma, bet tas nenozīme, ka es nenovērtēju to, kas man ir - ĻOTI, ĻOTI novērtēju un negribu neko no tā zaudēt, ne pat gramu, ne mazumiņu!

nē,nu tā arī īsti nav tiesa - es zinu, ko es gribu - es gribu būt pilote (redz', man ir uzskats, ka katram jāiet pēc sava sapņa kaut uz pasaules galu (mikiki, kaut kā wrong saskanējās, bet nu labi...), ja vien nav objektīvi nevis šķietami/izdomāti/blā-bla-blā iemesli to nedarīt). man tiešām ir objktīvi iemesli, kāpēc nevaru būt par piloti un es tiešām esmu darījusi lietas labā (garšs stāsts, kuru es neiztirzāšu - lasīt kā NEJAUTĀJIET), un cita sapņa man nav.

ak, jā - esmu šodien sadzērusies pārmērīgi stipru kafiju - TRAKS ZAĶĪTĪS! muāhahaha


P.S. atvērtais jautājums - ko man gribēt?

un vēl es domāju par cilvēkiem, kurus var uzskatīt par talantīgiem un tiem kuri ir intelektuāli gana spējīgi, lai iemaņas/zināšanas iegūtu ar uzcītīgu un smagu darbu. skolā tādus mēdz saukt par zubrilām.

tad nu nonācu pie secinājuma, ka talantīgie iespējams kādreiz savā jomā atklās kaut ko jaunu un
ģeniālu, bet iespējams ne, iespējams turpinās slinkot un izbraukt uz esošajām zināšanām/spējām.

savukārt otra grupa - zubrilas - tā arī visu dzīvi cītīgi strādās un visticamāk ar visnotaļ nesliktiem rezultātiem, un lai arī droši vien neko jaunu vai ģeniālu neizgudros/neatklās (iespējas, ka tomēr to izdarīs), tomēr ikdienas darbu veiks daudz labāk par laisko talantu.

rezumējot - ļoti labi, ka ir abas katigorijas cilvēku ar visām savām spējām, ar trūkumiem un potenciālu. :)

šodien trūkst savaldības - sarkstu un bālēju...