izvēle ir vienmēt tikai reizēm mums ne[pa]tīk maksāt cenu.

katra nākamā paaudze salīdzinot ar iepriekēšo morālās kategorijās degradējas, bet ar visu to cilvēce ir iemanījusies progresēt tehnoloģiju un dzīves līmeņa kategorijās. tad jautājums - kā var zināt, ka mēs progresējam vai regresējam? es saprotu, ka katras nākamās paaudzes posts ir ar vien jaunas sociālās un citas problēmas, bet... vai vajag nospļauties par sociālajām normām un morāli un pieņemt jauno "morāli" par ikdienas pilnvērtīgu sastāvdaļu? un ja nevajag, tad kā zināt/uztaustīt/noteikt to robežu, kad veco paaudzu uzvedības normas un morālās prasības sāk bremzēt jaunās paaudzes attīstību un izaugsmi?

ar šo lozungu Zan' mani ir apveltījusi jau izsenis, bet pēc tam, kad tik daudziem i saviem, i savējo sūdiem cauri brists, ir grūti domāt citādāk un ir grūti aizbēgt no tās sasodītās karmas. un Zan' ir taisnība - es esmu neciešama.

būtu lietderīgi izvārīt soļanku, bet tāāāāds slinkums.

ar soļanku kā ar rosolu - baigi garšīgi, bet tik daudz sastāvdaļu jākriež!

viss ir beznozīmīgs,
mēs paši piešķiram nozīmes.
vai arī tās atņemam.

nekam pār mums nav varas,
izņemot to, kam paši varu pār sevi esam piešķiruši.