Es saprotu, ka krīzes laikos sūdzēties par darbu kādam var šķist nepieņemami. BET -> ir otra galējība (lielai daļai tā ir realitāte pateicoties krīzei, bet man tā ir realitāte neatkarīgi no krīzes-nekrīzes), kad tev katra diena ir kā krīžu menedžments un tu skrien kā vāvere ritenī, jo darba/amata specifika tāda. Rezultātā dienas beigās esi izpumpēts un draugi brīnās, kāpēc tava mīļākā nodarbe ir saistāma ar gultu/gulēšanu/vārtīšanos/gulšņāšanu/izlaišanos.

Jūtu, kā es paskrienu garām savai jaunībai, bet pagaidām neko nevaru tur mainīt, tas kaitina un pārsteidz vienlaicīgi, bet visvairāk - nogurdina.