No esinja  ieraksta sapratu, ka esmu ņekudišnijs draugs.
Vai drīzāk - paziņa, jo par draugu mani varētu saukt vien ... 3-4 cilvēki.

Nākas sev pašai atzīt, ka es līdz 4 naktī pie pieauguša cilvēka nesēdētu un ar viņu neauklētos, ja nu vienīgi tas būtu man ļoti tuvs radinieks vai viens no 3-4 cilvēkiem, kurus tiešām saucu par draugiem.
Tātad, esmu galīgi ņekudišnijs draugs, precīzāk - paziņa.

Tā jau arī ir - neesmu ar mazohistiksām nosliecēm apveltīta pasaules glābēja, uzskatu, ka žēlot ir nožēlojami, pieaugušam un psihiski veselam cilvēkam ir jātiek pašam ar sevi galā vai arī jāmeklē profesionāla palīdzība un tas, ka pametusi beibe nu gan nav nekāds attaisnojums, lai nolaistos līdz agresijas izrādīšanai pret tiem, kas cenšas palīdzēt, dzērums nav attaisnojums. Un jā - dažreiz aiz palīdzīgās drauga rokas saskatu: "atzīstiet, ka esmu lielisks draugs! es viņa labā tik daudz daru!" un rokas īpašnieka vēlmi pēc aplausiem. (šis nav uztverams personīgi, esiņ!)

Vispār nākas atzīt, ka izvairos no vājiem cilvēkiem, kas netiek galā ar savām problēmām, jo netaisos čakarēt savu dzīvi iedziļinoties cita problēmās vai arī - nečakarēt savu dzīvi un izlikties, ka iedziļinos otra problēmās.
Abējādi man šķiet sūdīgi.

Pie kam bieži vien tie vājie patiesībā ir vāji tikai tik ilgi, kamēr altruistiskais draugs - palīdzētājs tiek izsūkts sauss un izmests mēslos pie strīpas tādiem pašiem altruistiskiem draugiem vai arī tiek pasludināts par visu nelaimju pirmcēloni. 

Savas problēmas cenšos risināt pati un aiz cieņas pret draugiem tās neuzspiest risināt viņiem. To pašu gaidu pretī, jo katrs laikam spriež pēc sevis - nu, ja man ir sūdīgi, ielienu stūrītī un gaidu, kad paliks labi. Paliek - ar laiku paliek! I nafig ar savu drūmo ģīmi un tikai sev pašam nenormālīgi svarīgajām problēmām būt par apgrūtinājumu draugiem? Automātiski pieņemu (zinu, ka kļūda), ka tā rīkosies arī citi.

To, ka draudzēties neprotu, zinu jau sen.

Par egoismu to sauc, ja?

Nākas atzīt, ka uz jautājumu:"Un kad Tu pēdējoreiz piezvanīji savam psihoterapeitam?" (c) krii   man nav, ko atbildēt, jo es pat pirmo reizi viņam neesmu piezvanījusi. Paskatījos, ka citi gan zvanījuši itin cītīgi, dažam pat bijis psihoterapijas kurss, a es... mhm, kauns atzīties, bet patiesi - pat nezinu, ko tāds psihoterapeits dara.

Labi, es zinu no filmām, ka tur jāapguļas uz kušetes, jāaizver acis un jāstāsta kaut kas smeldzīgs, dziļi persōnīgs un dramatisks, kamēr psihoterapeits sēž lielā kubkrēslā un lasa avīzi. Jāstāsta tik ilgi, kamēr viņš to avīzi izlasa un saka: "Jūsu laiks ir beidzies, tiksimies pēc nedēļas!" un tad ir jāsamaksā liela nauda.

Es  te īsti nesaprotu - tas ir labi vai tomēr slikti, ja es pie tā psihoterapeita tā kā ne reizīti, nekad, nekad? It kā jau šķiet, ka labi - tātad esmu ietaupījusi naudu, pie kam mans tēvs ar vienu ausi slikti dzird - varu viņam stāstīt sazin ko un pilnīgi par brīvu... A no otras puses - es, tātad, esmu vecmodīga un vispār - iespējams, ka viss ir tik ļoti, ļoti, ļoti kaut kā "pēc-psihoterapeita-raud", bet es to nemaz nepamanu šitā savā Ulubelē dzīvodamās. Nu, es nezinu!

PS Mani mierina vien tas, ka arī laukuroze  diezi, vai nojauš, kas tas psihoterapeits par zvēru un kāda no tā jēga.