jap |
[9. Mar 2013|19:40] |
un jā - es vienmēr jūtos vainīga, ja kādam tuvumā ir slikts garastāvoklis. It kā jau saprotu, ka ne manis dēļ, neesmu pie vainas nu nemaz, bet vienalga - jūtos vainīga. Tā vien gribās mākties virsū ar jautājumiem "Vai tu dusmīga/s?" "uz mani taču nē?", "kas noticis?" "kā es varētu palīdzēt?" utt., utjpr. lieliski apzinoties, ka pēc brīža labākā gadījumā man uzbrēks "atšujies, nelaime!" vai sliktākajā - nositīs ar skavotāju. Bet vienalga - vienmēr jūtos vainīga. Besī ārā un es pat zinu, no kurienes tai vainas sajūtai "kājas aug", bet tāpat vaļā netieku. |
|
|
Comments: |
Vot, man arī, bet man pat nav ne jausmas, ko pie šitās klizmas vainot?
es zinu - tas man no bērnības. :) Vnk tad, kad tēvs postoja, māte staigāja ar piktu un aizvainotu seju, bet es - uz pirkstgaliem, jusdamās nenormāli vainīga, jo - ja nebūtu 3 bērnu, tad tak šķirtos.
Psihoterapijas klasika. Man bija tas pats, lai arī neviens neplostoja, toties strīdējās vecāki jo sirsnīgāk, un bērni arī 3 :)
Nez, psihoterapeitiem tie dīvāniņi tādi platāki? Mēs varētu uz viena saspiesties un to maksu dalīt uz pusēm! :)
uz četriem, bet es varu tikai piesēst uz stūrīša, jo kaut kādā veidā tas lēnām sāk mazināties.
ja tik vien tās bēdas, tad jau vairs dīvāniņu nevaig -- svarīgākais jau paveikts -- apzināts, ka nevietā vainas jūta mēdz iesēsties. tālākais jau prakses jautājums!
tpu - ti! Es negribu šito praktizēt, es gribu izvairīties!
praktizēt jušanos nevainīgai!
es arī - stulba sajūta, bet nekā padarīt nevar - pielīp kā meduspapīrs i vaļā netiec, pat ja domā ka ticis esi ;)
visstulbāk, ka es zinu, no kurienes man tas, bet vienalga netieku galā. Pie kam - tikai vainas sajūta ir vairāk attiecībā uz kolēģiem un draugiem. Uz ģimenes locekļiem ir sākumā vainas sajūta, pēc tam aizvainojums un tad - dusmas. :) | |