Beidzot manā dzīvē noticis kas ekstraordinārs!
Vakar pirmo reizi dzīvē nonācu Policijas busiņā. Rakstīju paskaidrojumu, ņēmu nost cerpuri, lai ļautos fotogrāfiju jaukumiem un citādi izbaudīju ārpus likuma esoša indivīda piedzīvojumus.
Pēc lekcijām paliku skolā, lai rotaļātos ar visādiem projektiem. Kamēr es tur visādi bakstīju tastatūru, pie manis pienāca divi bijušie (klases)biedri Andis G. un Edgars S. ar mērķi paaicināt palīdzēt viņu antropoloģijas pētījumam. Tā kā esmu augstākā mērā jauks un atsaucīgs cilvēks, piedevām, slīkstu dziļā jūsmē par antropoloģiju kā akadēmisku disciplīnu, es ar lielu labpatiku nomainīju ekseļa tabulas un epastu rakstīšanas jaukumus pret kameru un rekvizītu daiļošanu.
Manu visnotaļ jauko paziņu mērķis bija vērot cilvēku reakciju pret diviem viegli krimināla paskata ļaudīm, kas pa Rīgu stiepj miskates maisā un mākslīgām asinīm noklātā palagā ietītu (papīra ruļļu) cilvēku.
Viss gāja lieliski. Lielākā daļa kā jau vairāk vai mazāk saprātīgas būtnes no šāda akta novērsās. Tūristi un tantuki pašausminājās un paklačojās. Nākot tuvāk centram, satraukms pieaugua un, visbeidzot, iepretim McDonaldam, mūs apturēja 5 policisti. Mūsu iebildumi par to, ka tā ir mulāža, augstskolas projekts un visādi citādi absolīti ar huligānismu un ļaunprātībām nesaistīts akts, uzklausīti netika.
Mūs iedzina busiņā, lika rādīt dokumentus, fotografēja, pārbaudīja personālijas, rakstīja paskaidrojumu, un, visbeidzot, secinot, ka tas tik tiešām ir tikai un vienīgi skolas projekts, lika pēdējo cerību uz aukstajiem ieročiem, ko es un mani cienījamie biedri, varētu būt paslēpuši savās jaciņās.
Visā visumā man laikam tomēr ir prieks, par to, ka bija kaut kādi ļaudis, kas zvanīja policijai. Varbūt vienaldzība tomēr iet mazumā. Vai vismaz ir pietiekami daudz nogarlaikoto ļaužu, kas gatavi izmantot katru iespēju zvanīt uz *svarīgiem* numuriem.
Citiem projektiem, kas uz ielām veica kriminālas performances zagšanas un fiziskas vardarbības formā, izspiest kaut jel kādu attieksmi no līdzcilvēkiem tomēr neizdevās.
Citāti:
Tūrists #1: Some kind of demostration. These latvians are like this.
Vecs tantuks: No kā viņš nomira? Nodzērās?
Anids G.: Nē nē, tas ir tikai skolas projekts.
Vecs tantuks. Ā. Hm. Nu žēl.
Policists telefonā: Jā, jā un tur bija ar asinīm notraipīta lupata
BMB: Nē! Tās ir mākslīgās asinis. Krāsa!
Policists telefonā: Jā, asinīm un bērniem liels šoks esot. Nav kāds punktiņš par sabiedriskā miera traucēšanu vai nepiedienīgu uzvedību, ne?
Policists, kas pirms tam runāja pa telefonu: Jums nav kādi ieroči - naži, šaujamie?
BMB & A.G & E.S: Nē!
Policists: Pogājieties vaļā
BMB: o_0?
[pogājamies]
Policists: Un kas ir tajā somiņā? [rādot uz maziņo kameras somiņu]
E.S: Kamera.
Policists: Nu, nu ka taisiet vaļā.
BMB: Ko mēs esam nodarījuši?
Policists: [Klusums]
/Pēc brītiņa/
BMB: Kad mēs varēsim iet?
Policists: [Klusums]
BMB: [Sigh]
Vakar pirmo reizi dzīvē nonācu Policijas busiņā. Rakstīju paskaidrojumu, ņēmu nost cerpuri, lai ļautos fotogrāfiju jaukumiem un citādi izbaudīju ārpus likuma esoša indivīda piedzīvojumus.
Pēc lekcijām paliku skolā, lai rotaļātos ar visādiem projektiem. Kamēr es tur visādi bakstīju tastatūru, pie manis pienāca divi bijušie (klases)biedri Andis G. un Edgars S. ar mērķi paaicināt palīdzēt viņu antropoloģijas pētījumam. Tā kā esmu augstākā mērā jauks un atsaucīgs cilvēks, piedevām, slīkstu dziļā jūsmē par antropoloģiju kā akadēmisku disciplīnu, es ar lielu labpatiku nomainīju ekseļa tabulas un epastu rakstīšanas jaukumus pret kameru un rekvizītu daiļošanu.
Manu visnotaļ jauko paziņu mērķis bija vērot cilvēku reakciju pret diviem viegli krimināla paskata ļaudīm, kas pa Rīgu stiepj miskates maisā un mākslīgām asinīm noklātā palagā ietītu (papīra ruļļu) cilvēku.
Viss gāja lieliski. Lielākā daļa kā jau vairāk vai mazāk saprātīgas būtnes no šāda akta novērsās. Tūristi un tantuki pašausminājās un paklačojās. Nākot tuvāk centram, satraukms pieaugua un, visbeidzot, iepretim McDonaldam, mūs apturēja 5 policisti. Mūsu iebildumi par to, ka tā ir mulāža, augstskolas projekts un visādi citādi absolīti ar huligānismu un ļaunprātībām nesaistīts akts, uzklausīti netika.
Mūs iedzina busiņā, lika rādīt dokumentus, fotografēja, pārbaudīja personālijas, rakstīja paskaidrojumu, un, visbeidzot, secinot, ka tas tik tiešām ir tikai un vienīgi skolas projekts, lika pēdējo cerību uz aukstajiem ieročiem, ko es un mani cienījamie biedri, varētu būt paslēpuši savās jaciņās.
Visā visumā man laikam tomēr ir prieks, par to, ka bija kaut kādi ļaudis, kas zvanīja policijai. Varbūt vienaldzība tomēr iet mazumā. Vai vismaz ir pietiekami daudz nogarlaikoto ļaužu, kas gatavi izmantot katru iespēju zvanīt uz *svarīgiem* numuriem.
Citiem projektiem, kas uz ielām veica kriminālas performances zagšanas un fiziskas vardarbības formā, izspiest kaut jel kādu attieksmi no līdzcilvēkiem tomēr neizdevās.
Citāti:
Tūrists #1: Some kind of demostration. These latvians are like this.
Vecs tantuks: No kā viņš nomira? Nodzērās?
Anids G.: Nē nē, tas ir tikai skolas projekts.
Vecs tantuks. Ā. Hm. Nu žēl.
Policists telefonā: Jā, jā un tur bija ar asinīm notraipīta lupata
BMB: Nē! Tās ir mākslīgās asinis. Krāsa!
Policists telefonā: Jā, asinīm un bērniem liels šoks esot. Nav kāds punktiņš par sabiedriskā miera traucēšanu vai nepiedienīgu uzvedību, ne?
Policists, kas pirms tam runāja pa telefonu: Jums nav kādi ieroči - naži, šaujamie?
BMB & A.G & E.S: Nē!
Policists: Pogājieties vaļā
BMB: o_0?
[pogājamies]
Policists: Un kas ir tajā somiņā? [rādot uz maziņo kameras somiņu]
E.S: Kamera.
Policists: Nu, nu ka taisiet vaļā.
BMB: Ko mēs esam nodarījuši?
Policists: [Klusums]
/Pēc brītiņa/
BMB: Kad mēs varēsim iet?
Policists: [Klusums]
BMB: [Sigh]
Forma: Slinks
Fons: -
55 ierakstīja | ierakstīt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}