prieks par savu galvu un spēju pielietot dedukcijas metodes neizmērojams. izdevās aizmirst kaut kur mapīti ar svarīgiem papīriem un pratuļojot man bija principā skaidrs, kur atstāju to, par spīti cilvekiem, kas apgalvoja, ka tās mapes tur tomēr nav. izrādijās, ka cilvēki vienkārši nepareizie, jo pareizie cilveki atrada pēdējā mirklī pirms sūdu statusa iestāšanās.

pēdējā laikā sanāk ar dārgo arvien biežāk iegādāties kādu vīnu, iedzert pie kādām speciālām pusdienām/vakariņām vai kā tamlīdzīgi. un arvien biežāk acis veikalā šaudās pa tiem augšējiem plauktiem, kur stāv tie par 5 un uz augšu vīniem - gribās saprast to pasauli, iemācīties saprast to kultūru, jo laikam jau ar vecumu nāk saprašana, ka ne jau alus ir tas baudāmākais dzēriens:)

visas dziļās domas, kas maisās pa galvu ar tādu sarkanu bantīti "vajag šito iežurnālēt" tajā brīdī, kad piesēžos pie datora, šīs ņem un ar klusiem spiedzieniem paslēpjas pelēko šūniņu mudžeklī bantītes smalki kaut kur noslēpjot.

kurš man pateikt legālos šķēršļus, kādēļ nevar vienkārši aizliegt smēķēšanu tāpat kā zāles pīpēšanu. jeb tabaku tāpat kā zāli. jo tas taču teorētiski būtu visvienkāršākais variants, lai nav jāčakarējas ar 10 metru joslām, reklāmām, licencēm un citādiem bulšitiem. savukārt, ja nevar kaut kā dēļ aizliegt, tad kādēļ to pašu iemeslu dēļ nav atļauta zāle? un tikai nevajag te grozīt atkarības stiprumus, vieglas/smagas narkotikas utt. tik pat labi kā no zālītes var vai nevar kļūt atkarīgs, tāpat var vai nevar kļūt atkarīgs no azartspēlēm - viss ir atkarīgs no indivīda un sabiedrības audzināšanas.     

viņi tomēr ir ieskrējušies un turpina skriet nezaudējot ātrumu (lasīt kvalitāti) - arī nr. 9 un 10 bija lieliski.

kaut kā pēdējā laikā arvien biežāk sanāk piedomāt par manu ģimeni. nu tādā šaurā nozīmē - mamma, māsa, māsas ģimene, jo vairāk jau tur arī neviena nav. nācies piedomāt par to, kādēļ tā īsti ir izveidojusies tāda... nu nedaudz fucked up. pēc kanoniem skatoties jau viss kedās - nav alkoholiķu, narkomānu vai vēl kādu klasisko melno avju, bet es, piemēram, īsti nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad mana "ģimene" ir savākusies uz kādu pasēdēšanu nevis tapēc, ka laikam jau vajadzētu, bet tapēc, ka gribās. kāpēc kaut kur fonā vienmēr stāv kāds sens kašķis, kaut kāda slēpta nepatika vai vēl kāda negācija, jo it kā jau visam vajadzētu būt normāli. bet vienmēr tā ir. vienmēr kāds (un ņemot vērā mazo ģimenes locekļu skaitu, tas ir vēl skumjāk) ir uz otru apvainojies, dusmīgs vai neapmierināts. kaut vai nedaudz. kāpēc māte šodien piezvanot pietiekami stipri satraucas par kaut kādu fucking skapja pārbīdīšanu, kur man obligāti jāpalīdz, nevis apsveic mani dz.d. kapēc māsa nepiezvana vispār. it kā jau tas sveiciens man nav tik svarīgs, bet pamēģini aizmirst par kādu no viņām.. skumji. un brīžam sāpīgi. it sevišķi, kad ir redzams, ka var jau arī citādāk.

tas tā - lai dzīve neliktos rožu dārzs :)

ja jau moon par kultūru bliež, tad es jau nu neklusēšu :)

bijām redzies ar dārgo 5dien uz Dailes teātri piekāpuši. likās, ka Spilvencilvēks varētu būt tāds varen jauks gabals - melnā komēdija un vēl mazajā zālē. turklāt pārmaiņus pēc nevis Dž.Dž.Dž. ražojums, bet kaut kāda garmataina angļu špicbuka gara darbs. nu neko - sākums jau man patikās. nu tā ka pats pats sākums, jo tikko muti atvēra tas jampampiņš Auziņu Ivars.. atvainojiet, piedodiet, bet vai tiešām tik traki ar tiem aktieriem latvijā, ka šitādus jāpatur darbā un pie tam vēl jādod galvenās lomas? vai arī es neko nesaprotu un pilnīga diletanta no skolas sola piekoptais tēls ir kas speciāls un sevišķi meistarīgs?

pārējie sevišķi labu iespaidu arī neradīja, bet toties reabilitējās otrajā celienā...

jāatzīst gan, ka režija (ja es, protams, pareizi spēju izdalīt no kopiespaida režisora nopelnus) bija ok. nemaz nerunājot par asprātīgo un mazajai zālei ļoti piederīgo skatuves iekārtojumu, kā arī vel daudziem sīkumiem un detaļām, kas bija gana labas. bet ko nu par detaļām - galvenais jau ir kopiespaids va' ne? un kopiespaids par spīti visam ir tāds, ka nerekomendēju tērēt naudu un laiku..

šorīt iedomājos, ka vajadzētu skaitīt nevis decimālajā, bet nu tajā 12nieku sistēmā, jo laiks paliek laiks. arī gados. un kapēc ir jāievlk ķeksītis pie 10, 20 un 50 utt., ja daudz loģiskāk to ir darīt pie 12, 24 un 48? :)

mister bachelor - watch out, because I'm coming to get you. un šeit nav runa par misteru vecpusi, bet misteru bakalauru (starp citu šito vārdu spēli nebiju piefiksējis kaut kā).

jūs esat neizpratnē, par ko tas mūžīgais student ļurina? es redziet šodien biju uz LU aizkāpis. izpirkt grēkus pa rkārtējo reizi, kad esmu aizmirsis piereģistrēties laikā un gribu to izdarīt nedēļu vēlāk par citiem pēc draudu saņemšanas par manu atskaitīšanu. kārtējo reizi:)

ierados ar konfekšu kasti un burvīgu smaidu sejā un saņēmu tik gaidīto teikumu, ka esmu paglābts. kārtējo reizi:) un it kā ar to nepietiktu - pēc pāris iesniegumu uzrakstīšanas (kaut ko oficiālu ar roku rakstīt es tik tiešām nevaru:) ) tika likvidēti abi mani palikušie parādi. tā vienkārši:) izrādās, ka pa manu ilgo studiju laiku vis kaut kas ir mainījies un man par labu, jo ir radies kredītpunktu pārpalikums, kuru palūdzu pārmest uz maniem parādiem tā to likvidējot.

laime neaprakstāma. tik tiešām:) untagad tik tiešām atlicis vairs tikai darbu uzrakstīt. darbu, kam ir vadītājs, plāns, materiāls - ir viss izņemot tās 70 lpp. blabla, ko iesniegt LU. uff..

nu tad esmu beidzot normālā apritē atgriezies. atgriezies, lai strādāt tā sacīt. turklāt jau visu kaut ko daudz esmu sadarījis. par svarīgāko arī vēlāk sīkāk.

brīvdienas bija lieliskas. nu tā ka tiešām lieliskas. ja neskaita brīžam nepatīkamos laika apstākļus, tad pilnīgi neviena nepatīkama lieta vai apstāklis neaizēnoja izstrādātos plānus un to realizāciju. bija gan Fontaine hotelis, gan Fontain palace, gan Pride & Prejudice iekš to Kino Balle, gan Ziemeļu mols, gan citi prieki Liepājā. tāpat bija fantastisks saulriets Jūrkalnes stāvkrastā, iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem un vēsturisku arhīvu apskate Venstpilī. nu viskaut kas bija. un šis tas ir apskatām brīvdienu bildēs.

plus vēl pēdējā dienā notika diezgan slidens  vārda tiešā nozīmē brauciens uz Irbeni. tie, ka bija 9dienniekā varbūt atcerēsies, lai apskatītu fascinējošo spoku ciematu ziemā. fucking stindzinoši, bet tik pat vilinoši kā iepriekš bija. un paknipsēju jau tur arī pats par sevi saprotams:)

nu kaut kā šitā. katrā ziņā esmu atpakaļ šeit - skarbajā realitātē:)