family

kaut kā pēdējā laikā arvien biežāk sanāk piedomāt par manu ģimeni. nu tādā šaurā nozīmē - mamma, māsa, māsas ģimene, jo vairāk jau tur arī neviena nav. nācies piedomāt par to, kādēļ tā īsti ir izveidojusies tāda... nu nedaudz fucked up. pēc kanoniem skatoties jau viss kedās - nav alkoholiķu, narkomānu vai vēl kādu klasisko melno avju, bet es, piemēram, īsti nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad mana "ģimene" ir savākusies uz kādu pasēdēšanu nevis tapēc, ka laikam jau vajadzētu, bet tapēc, ka gribās. kāpēc kaut kur fonā vienmēr stāv kāds sens kašķis, kaut kāda slēpta nepatika vai vēl kāda negācija, jo it kā jau visam vajadzētu būt normāli. bet vienmēr tā ir. vienmēr kāds (un ņemot vērā mazo ģimenes locekļu skaitu, tas ir vēl skumjāk) ir uz otru apvainojies, dusmīgs vai neapmierināts. kaut vai nedaudz. kāpēc māte šodien piezvanot pietiekami stipri satraucas par kaut kādu fucking skapja pārbīdīšanu, kur man obligāti jāpalīdz, nevis apsveic mani dz.d. kapēc māsa nepiezvana vispār. it kā jau tas sveiciens man nav tik svarīgs, bet pamēģini aizmirst par kādu no viņām.. skumji. un brīžam sāpīgi. it sevišķi, kad ir redzams, ka var jau arī citādāk.

tas tā - lai dzīve neliktos rožu dārzs :)