"No Ļeņingradas, caurbraucot uz Vāciju Rīgā ieradusies Amerikas nēģeru operetes trupa, 35 personas (20 kavalieri). Nēģeri izbrauca tālāk uz Vāciju, kur uzstāsies Karalaučos un Dancigā."

"Pirmoreiz Latvijā - Gēršvina opera afroamerikāņu mākslinieku izpildījumā!
Vairāk nekā 1000 izrāžu 6 kontinentu 17 valstīs!
Nemainīgi panākumi 16 gadu garumā!
1 500 000 sajūsminātu skatītāju!
Nebeidzami aplausi un ovācijas, publikai kājās stāvot!"



Šajā Rīgas laikā ļoti uzmundrinošs raksts par nēģeriem Latvijā 20tajos - 30tajos gados. Daži citāti no tā laika preses vienkārši graujoši. Es vēl nodomāju - žēl, ka mūsdienās tā nēģeri uz Latviju nebrauc.

Bet še ku re ku - vakar biju operā, kurā gan vārds "nēģeri" aizstāts ar "afroamerikāņi", bet pieteikums tāpat graujošs.

Un iedomājieties?! - uz skatuves bija divdesmit pieci nēģeri vienlaikus! Nēģeri no vienas vietas, tā teikt. Un viens baltais, taisnības labad, jāsaka.

Saku kā ir - mūsu publika nenovērtēja, kāds bariņš pēc pirmā cēliena neatgriezās un nebija arī ovāciju publikai kājās stāvot. "Vai reklāma nebija pietiekoši? Jeb, varbūt, nēģeri jau vairs nav sensācija? Pieticis ar Anderseni, un tagad gaida, varbūt kādu hotentotu?"