Beidzot pabeidzu lasīt Benji Knewman pirmo daļu, ko nočiepu vasarā, atstātu skolas garderobē. Pirmdien nolikšu vietā.
Par lasīšanas ieradumu uz poda, double income toddler twins fenomenu, mūziku un valodu, arī seksuālo Jāzepu. Mīļais caunītes stāsts.
Gribētu sev tā Stevie Gee plakātu uz sienas. Dance like you dont need money.
Toties kā tukša muca izlikās saruna ar Flēru par viņas Nepālas braucieniem zīmēt tankas - aizraušanās, protams, savdabīga, bet ko no tā paņemt?..
Bet nu pirkt to Bendžiju neradās iekāriens. Cerams, varēs vēl kaut kur nočiept.

Es pat nesaprotu, kāpēc es nelasu vairāk? Kad ielasos, tik ļoti patīk, un gandarījums, un omulība. Bet tad noliec to grāmatu blakus gultai un paiet mēneši, un neesmu atvērusi. Kas tas par slinkumu? Kā sevi motivēt? Noteikti tas arī ir jau kaut kur izpētīts fenomens ar visiem secinājumiem...