Valentīndienā bijām uz JRT Pirmajiem aplausiem. Jāatzīst, pusotrs komentārs, ko pirms tam biju redzējusi internetos, radīja sajūtu, ka nebūs labi. Bet biļetes jau sen kā kabatā un nu tik iesim vien, paturot cerību, ka nebūs tik traki kā ar "Prezidentēm".
Pirmās izrādes minūtes paiet neomulīgā grozīšanās un mēģinājumā uzminēt, vai visa izrāde paies, aktieriem vingrojot un murcoties. Tomēr nē. Lai arī izrādē vairākkārt jāskatās pulkstenī, lai saprastu, cik ilgi vēl, un nepamet doma, ka, ja būtu starpbrīdis, uz otro daļu palikt negribētos, izrādei tuvojoties beigām kaut kāda intereses stīga tiek aizskarta. Tas nav tas pats, ko varētu sagaidīt no Latviešu stāstiem, Revidenta, Cēlgāzēm vai pat Viencīņas. Tā attāli kaut kādas sajūtas varētu savilkt kopā ar Daudziņa Vectēvu. Man tas nav tik daudz par stāstu vai emocijām uz skatuves, bet par dziņām, ko modina zinātkāre un imaginācija, iedomājoties to 12. vai 13. gadsimtu Latvijā, iedomājoties, kā tas toreiz bija. Pārkāpjot zīmējumiem bērnu grāmatās par Kurbadu, Zeltmatīti vai Ļauno pamāti un palīdzot uzburt ainu ar īstiem cilvēkiem no tiem laikiem, kurus neviens foto, neviens video nekad nav fiksējis. Tas ir tas, ko es domāju, sakot, ka kaut atgādina Vectēvu - kaut kas, kas nav vērtība tikai te, tikai uz skatuves, bet arī par pagātni, par cilvēkiem un notikumiem, kas ļauj uz stāstiem palūkoties ar citām acīm.
Ejot ārā, un dzirdot diezgan paredzami sagaidāmus "wtf" tipa komentārus ("Es šoreiz pilnīgi neko nesapratu, un, zini, kas ir visnožēlojamākais?, ka es nemaz negribu saprast", "Es nopirku biļetes, jo visi labie aktieri. Nu vai tad viņi būtu sliktā izrādē? Bet citreiz nekad nepirkšu, pirms recenzijām"), man vairs nebija tāda pārliecība, ka bija slikti. Kā tāda vēsturiska dzīva bildīte šķiet lieliska.
Domāju gan, ka pārsvarā cilvēkiem nepatiks, jo "wtf" noskaņa valdīja zālē nešaubīgi.
Neesmu pārliecināta, ka tieši šiem aktieriem bija jābūt šajā izrādē. Man šķita, ka jebkura aktieru trupa to varētu izdarīt. Znotiņš un Zariņa gan bija lieliski.
Iespējams, ja šo rādītu kāds neatkarīgais teātris kādā pažobelē, nekādi jautājumi nevienam nerastos, drīzāk labi patiktu.
Vai es ieteiktu iet skatīties? Neesmu pārliecināta. Tikai tad, ja cilvēks zina, uz ko parakstās, un ir gatavs sagaidīt pirmselektrības laikmeta dzīvu bildīti, bez ekspektācijām uz zvaigžņotās aktieru komandas pazīstamo performanci.
Pirmās izrādes minūtes paiet neomulīgā grozīšanās un mēģinājumā uzminēt, vai visa izrāde paies, aktieriem vingrojot un murcoties. Tomēr nē. Lai arī izrādē vairākkārt jāskatās pulkstenī, lai saprastu, cik ilgi vēl, un nepamet doma, ka, ja būtu starpbrīdis, uz otro daļu palikt negribētos, izrādei tuvojoties beigām kaut kāda intereses stīga tiek aizskarta. Tas nav tas pats, ko varētu sagaidīt no Latviešu stāstiem, Revidenta, Cēlgāzēm vai pat Viencīņas. Tā attāli kaut kādas sajūtas varētu savilkt kopā ar Daudziņa Vectēvu. Man tas nav tik daudz par stāstu vai emocijām uz skatuves, bet par dziņām, ko modina zinātkāre un imaginācija, iedomājoties to 12. vai 13. gadsimtu Latvijā, iedomājoties, kā tas toreiz bija. Pārkāpjot zīmējumiem bērnu grāmatās par Kurbadu, Zeltmatīti vai Ļauno pamāti un palīdzot uzburt ainu ar īstiem cilvēkiem no tiem laikiem, kurus neviens foto, neviens video nekad nav fiksējis. Tas ir tas, ko es domāju, sakot, ka kaut atgādina Vectēvu - kaut kas, kas nav vērtība tikai te, tikai uz skatuves, bet arī par pagātni, par cilvēkiem un notikumiem, kas ļauj uz stāstiem palūkoties ar citām acīm.
Ejot ārā, un dzirdot diezgan paredzami sagaidāmus "wtf" tipa komentārus ("Es šoreiz pilnīgi neko nesapratu, un, zini, kas ir visnožēlojamākais?, ka es nemaz negribu saprast", "Es nopirku biļetes, jo visi labie aktieri. Nu vai tad viņi būtu sliktā izrādē? Bet citreiz nekad nepirkšu, pirms recenzijām"), man vairs nebija tāda pārliecība, ka bija slikti. Kā tāda vēsturiska dzīva bildīte šķiet lieliska.
Domāju gan, ka pārsvarā cilvēkiem nepatiks, jo "wtf" noskaņa valdīja zālē nešaubīgi.
Neesmu pārliecināta, ka tieši šiem aktieriem bija jābūt šajā izrādē. Man šķita, ka jebkura aktieru trupa to varētu izdarīt. Znotiņš un Zariņa gan bija lieliski.
Iespējams, ja šo rādītu kāds neatkarīgais teātris kādā pažobelē, nekādi jautājumi nevienam nerastos, drīzāk labi patiktu.
Vai es ieteiktu iet skatīties? Neesmu pārliecināta. Tikai tad, ja cilvēks zina, uz ko parakstās, un ir gatavs sagaidīt pirmselektrības laikmeta dzīvu bildīti, bez ekspektācijām uz zvaigžņotās aktieru komandas pazīstamo performanci.
1 ierakstījis | Rakstīsi?