Lasu, lasu, lasu, lasu, lasu, lasu..
Nē, tā nav grāmata. Drīzāk autobiogrāfija.
Nezinu, kāpēc. Nezinu, kā tas varētu beigties.
Varbūt, pie šodienas. Vai rītdienas.


//eju gulēt.
///saistībā ar to, ko lasu, gribu rīt ieiet bibliotēkā. Nez Periodikas lasītava rītdienās strādā?

divas stundas nepārtrauktas iešanas un atpakaļceļā miegums mikriņā.. bet toties pabiju svaigā gaisā!

Nu lūk. Un trīs bildes  ( arī )

"Kopš kura laika to raksta ar "a"?", ielūkojusies manā personu apliecinošajā dokumentā (autovadītāja apliecībā), viņa pablenza uz mani pār brillēm.
"Man vārds tāds.." samulsusi mēģināju aizbildināties.
"Bet to taču raksta ar "e"!" viņa neatlaidās.
"Nu, vecāki man tādu vārdu devuši, ar "a".." no tādas nepiekāpības samulsu vēl vairāk.
"Vai tad tāds vārds ir? Visu laiku taču nebija! Būs jāpaskatās," viņa pie sevis purpināja un domīgi paskatījās uz kalendāru.
Galu galā, laikam tomēr izlēmusi, ka tā nav tikai kļūda manās tiesībās, bet patiešām vārds, viņa piereģistrēja manus datus, un es varēju doties, kur jādodas.

//vēl tagad esmu vieglā šokā, jo tas, ka kāds apšauba mana vārda pareizību...
..kas tāds man gadās pirmo reizi..