"..Taču KANT projektam, atzīmējot, ka tas ir reklāmas (tātad – ātri lietojams un vēl ātrāk aizmirstams) projekts, noilguma termiņš ir pagājis, kādēļ, analizējot tā revolucionārismu jau reālas kultūrvēstures kontekstā, jāsaka – tur nekā skandaloza nav.

Visai apšaubāms ir pieteiktais mākslinieciskums.

Kur te ir filozofs Kants? On the beach? Tā vietā varēja būt kaut vai ķīniešu tautas sakāmvārdi.

Autori – J. Liepnieks, K. Rolšteins un I. Šlāpins – interpretējot sarežģītā domātāja mantojumu, tiecas pozicionēt sevi kā intelektuāļus. Lai gan vienīgais, kas projektu padara intelektuālu, ir leibls KANT.

Kopumā KANT projekts atgādina Ventspils Jūras govs zagšanas atrakciju, tikai intelektuālākā kontekstā un ar nedaudz plašāku organizatorisko vērienu. Tā kā nedz mākslas, nedz filozofijas, nedz arī reklāmas jomas robežas netiek izkustinātas, tad KANT jāatzīmē kā interesants, bet ne pārāk vērtīgs vēstures fakts."

NRA
Oskars VINDAVS, Iliāna VEINBERGA
2005-11-02
Filozofs kā preču zīme

KANT ir vācu klasiskās filozofijas pamatlicēja Imanuela Kanta uzvārds oriģinālrakstībā, kas projekta kontekstā ir padarīts par preču zīmi ar mērķi reklamēt filozofiju. Projekta autori – J. Liepnieks, K. Rolšteins un I. Šlāpins, mērķis – laikmetīgā reklāmas valodā mākslinieciski interpretēt I. Kanta citātus, prezentējot veikumu kā reklāmas kampaņu žurnālā Rīgas Laiks (RL). Retrospektīvajā izstādē bija skatāmi 15 publicētie darbi.

K. Rolšteina vārds publiski visspilgtāk saistās ar 1997. gada intelektuālās popkultūras izpausmi – operu Rolstein on The Beach; 2003. gadā jau apvienībā Ideal Standart viņa un H. Lediņa sadarbība realizējās vēl vienā pašizklaides projektā – Genādijs Klauvē Pie Durvīm. J. Liepnieks sabiedrībai vairāk pazīstams kā bijušā Ministru prezidenta Andra Šķēles preses sekretārs, bet I. Šlāpins vada radioprojektus un raksta visplašākos kultūrslāņus skarošus rakstus. Visai neierasta I. Kanta lasītāju kopa, ko vieno RL un mīlestība uz gozēšanos filozofijas abstraktajā saulītē.

Skandāla vēsture?

Latvijas kultūrā nav vērojami bieži skandāli; izstādes autori sniedz skaidrojumu izstādes nosaukuma paplašinājumam kāda skandāla vēsture, informatīvajā tekstā norādot uz diviem pretējiem viedokļiem, kurus izsaka Helēna Demakova un Gundega Repše. H. Demakova draudzīgi pauž izpratni par šo projektu un droši to ieraksta latviešu kultūrvēsturē kā intelektuālu uzbrukumu (tiesa, nepaskaidrojot, kam īsti tiek uzbrukts – kultūrai, Kantam, lasītājam?). Savukārt G. Repše pikti uzdod jautājumu – vai mums ir nepieciešami šādi aizvainojami, kad, piemēram, izlietoti higiēniskie tamponi reprezentē Latvijas karoga krāsas u.tml.?

Ja jau pašiem kantiešiem tik mīļa ir filozofija, būtu vietā minēt, ka vārda skandāls klātbūtne kādā procesā liecina par jaunu pagriezienu, izmaiņām, robežu pārbīdīšanu, kas, attiecīgi, sākotnēji izraisa neizpratni vai noliegumu. Taču KANT projektam, atzīmējot, ka tas ir reklāmas (tātad – ātri lietojams un vēl ātrāk aizmirstams) projekts, noilguma termiņš ir pagājis, kādēļ, analizējot tā revolucionārismu jau reālas kultūrvēstures kontekstā, jāsaka – tur nekā skandaloza nav.

Par mākslinieciskumu

Visai apšaubāms ir pieteiktais mākslinieciskums. Plakātu maketējums, jāatzīst, klasisks, tādēļ – veiksmīgs: uz tumša fona centrēts izteikuma teksts, kurā izcelti atslēgvārdi, kompozicionāli kombinējot to ar attēlu. Reklāmas ziņā viss ir kārtībā – mācību grāmatu minimums izpildīts labi. Problēmas sākas ar attēlu interpretāciju. Proti, jau pats teksta ilustrēšanas fakts ir nejēdzīgs, jo uzspiež vienu, konkrētu skaidrojumu, tādēļ attēli jāpiemeklē īpaši uzmanīgi, tiem jābūt pietiekami izsmalcinātiem, lai neierobežotu skatītāju. Šajā aspektā nevainojami izdevies plakāts ar zīdaiņa attēlu (piemirstot, ka sekss un bērni ir divas vienmēr ejošās reklāmas lietas) un tekstu, ka rīcības motivācijā cilvēks ir mērķis, nevis līdzeklis. Pārējie izstādes plakātu attēli var tikt klasificējami kā traucējoši (visai banāla pirmās asociācijas vizualizācija) vai bezjēdzīgi. Šķiet, ka tieši traucējošie attēli savā laikā ir izsaukuši lielo ažiotāžu. Piemēram, teksts "Nedari sirdī to, ko negribi, lai ZVAIGŽŅOTĀ DEBESS darītu tev virs galvas" tiek ilustrēts ar fekāliju attēlu. Asinis, organiskie atkritumi un citas nejaucības pēc būtības var kalpot par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, taču KANT gadījumā šāds paņēmiens izskatās pašmērķīgs – amatierisks. Proti, tas nerosina interpretēt darbu, jo attēls nesaslēdzas ar tekstu, tie katrs turpina eksistēt paralēli. Izteiksmīgāka šā pieņēmuma ilustrācija ir slavenais patriotisma/tamponu plakāts, kurā vienīgā motivācija izmantot attiecīgos higiēnas priekšmetus ir nevis teksta saturs pēc būtības, bet gan vārds klēpis, precizēsim, mātes klēpis, norādot, ka tas pieder sievietes ar visiem tam piedienīgajiem fizioloģijas procesiem, plus vēl sarkanbaltsarkanā karoga rašanās leģenda, kas saistīta ar asinīm. Kur te ir filozofs Kants? On the beach? Tā vietā varēja būt kaut vai ķīniešu tautas sakāmvārdi.

Mērķauditorija

Šis projekts diemžēl vērsts nevis uz I. Kanta darbu lasītājiem, kuri pārzina t. s. profesionālos jociņus, bet gan reklāmas mērķauditoriju. Tad jājautā, kamdēļ tieši I. Kants?

T. s. vidējo latvieti uz filozofijas cienīšanu vairāk varētu pavedināt tieši joki, ar kuriem filozofija bieži vien iet roku rokā. Vitgenšteins, viens no prominentākajiem 20. gadsimta filozofiem, pat sapņoja par filosofiska traktāta izveidošanu, kas sastāvētu tikai no jokiem. Aristofans Sokratu un viņa filozofēšanas veidu izzobo komēdijā Mākoņi. Kiniķu dzīve un darbošanās vien ir vesels anekdošu krājums. Vienīgais skaidrojums –

I. Kants līdz ar citiem domātājiem reprezentē filozofu kā tēlu. Attiecīgi, autori – J. Liepnieks, K. Rolšteins un I. Šlāpins – interpretējot sarežģītā domātāja mantojumu, tiecas pozicionēt sevi kā intelektuāļus. Lai gan vienīgais, kas projektu padara intelektuālu, ir leibls KANT.

Kopumā KANT projekts atgādina Ventspils Jūras govs zagšanas atrakciju, tikai intelektuālākā kontekstā un ar nedaudz plašāku organizatorisko vērienu. Tā kā nedz mākslas, nedz filozofijas, nedz arī reklāmas jomas robežas netiek izkustinātas, tad KANT jāatzīmē kā interesants, bet ne pārāk vērtīgs vēstures fakts.