lietum līstot, stāvēju uz tiltiņa pār upi alkšņa lapu pavēnī un domāju, cik labi tā stāvēt un ne par ko neraizēties
ir tikai tas mirklis
upe, lapas, lietus pakšķi, un galva kā izslaucīta:)

http://www.latvijasdaba.lv/2/txt_0/105/img/837.jpg

kad mēs augām, šīs zarazas vēl dārzos nebija
tad ievazāja ar ārzemju sēklām un nu daudz kur ir pilnīgs vāks,
bet es priecājos, ka manos džungļus nav manīta, un nu, ko domā - pēc zālītes iesēšanas ir klāt kā likts
laikam zāles sēklas bija piesārņotas:/

apsēdos virtuvē uz ķeblīša un no tā apakšas izbira nauda
žēl, ka ārzemju
un žēl, ka sīcene vien
un žēl, ka neradās pati no sevis kā tāds vērdiņš -

mazaisbērns ķeblīša pīto virsmu pilnu piebāzis ar mūsu ā.ceļojumu sīceni

manos pagasta padomes apdraudētajos džungļos smuka zālīte,
bet mana vienīgā apaļā puķudobe ir parodija par renesanses laika dārzu - pa vidu sanīkusi pujene, vienā pusē leknas matiolas, otrā pusē sakaltušas alises, ko MV noturēja par plikstiņu, viens smieklīgs mazais floksis un dilles, dilles, dilles, kas aizpilda tukšumu starp iznīkušajām/ sadegušajām/ neizdīgušajām puķēm + zālienā savā nodabā zaļo ķirbji (kā noskaidroju)
renesanse kas renesanse

back no BM, izlaidu ar draugiem loku līdz Zemgales sētai+mašīnu muzejam Uzvarā, žoklis atkārās par kolekciju, lai gan neesmu nekāds dampju fans, varētu tur pavadīt vai visu dienu
un bērni - rotaļu laukumā, tik žēl, ka bija traki slapjš

tā mums tās bērnu pases arī nenoderēja...

Delfi: "Svētdien ilgi solītais negaiss Latvijā no Kurzemes puses atnāca ar ļoti spēcīgām vēja brāzmām."
:DD ilgi gaidītais, kaut gan sen solītais - jo biedēja, biedēja, bet kā nav, tā nav
man māsa no Latgales rīta pusē zvana - nu, kā - ir? es saku, nav ne grama! - viņa - nu tad es uz siena pļavu!
mēs tā parasti sazvanāmies atkarībā no vēja virziena - ja pūš no manas puses, tad viņa zvana, kāds pie manis laiks, un tad rēķina, pēc cik h tāds laiks būs pie viņiem un otrādi
visādā ziņā manas vakardienas prognozes, ka līdz vakaram būs siena laiks, piepildījās, un viņa paspēja savest sienu, bet es - nolasīt un savārīt zaptē ērkšķogas
un lai meteorologi nogrābstās ar savu negaisu

ja jau par lietu, tad pie mums bija tā:
sataisījos ar bērniem braukt sēnēs, nu tā, pus pa jokam, tā īsti necerot atrast nevienu sēni, tik varbūt paēsties kādas mellenes, un tā kā mežs mums varen ērčains, tad nu savilku garās strīpainās zeķes kājās, sabāzu tajās bikšu galus, bērniem - matu gumijas uz piedurkņu galiem, lai neviena mošķene neaizlien, gumijniekus visiem sagādāju, vienvārdsakot, sataisījāmies ne pa jokam, un tad pēkšņi nāk mella nakts un blieziens
mēs stāvam pie loga ar visiem gumijniekiem un MP jautā, vai tie ir plūdi, es saku, nē, bērniņ, tikai stiprs lietus
tad visu novilkām un priecājāmies par skatu aiz loga, pērkondārdus un zibeņus ieskaitot, lielaisbērns mēģināja ar mēli noķert lāses
kad viss beidzās, noteicu, ka, ja nav sēņu, tad būs peļķu prieki, paņēmām plastmasas liellaivu un gājām basām kājām ārā, tik tie prieki beidzās pēc 10 minūtēm, lielajam palika slikti
laikam vakar pārstrēbās jūras ūdeni
tāds tas lietus mūsciemā

jūra, saule un gaiss vakar vakarā kā zefīrs, tik neviena, kas mani palaiž nopeldēties
jūra, saule un gaiss šodien kā ar rumu aplieta un aizdedzināta pankūka
vismaz bērni izpriecājās
bet man mugura sarkana

putekļi beidzot noskaloti, jāsteidz vākt vīgriezes, pelašķus un asinszāles
turklāt pilnmēness