Šarlote šorīt atkal izlēca pa logu. Kad izgāju ārā, sapratu, ka viņa ir šausmīgi nobijusies no melna sētas runča un grib uz mājām, taču nez kādēļ slēpjas arī no manis - laikam bailēs no ķepu mazgāšanas. Kad atstutēju ārdurvis ar ķieģeli un pagāju nostāk, iešmauca ātrāk par zibeni. Kad pati iegāju, šī jau tupēja gultā un centās izskatīties, ka nekur nav bijusi un as, kas uz ausīm, nemaz nav sniegs, bet gan blauzgznas.