rietumnieki ir ārkārtīgi augstprātīgi, jo iedomājas,
ka visi, kuri nav redzējuši to, ko viņi, ir nabadziņi un nelaimīgi.

mana māte, dzīvodama Latvijā, valstī pie jūras, arī nebūtu redzējusi jūru,
ja vien es nebūtu ar varu viņu pie jūras aizvedusi un parādījusi.
domājat, ka viņa bija sajūsmā? nebūt ne. teica, ka jūra ir biedējoša (jūrā vētras tad nebija), un
viņa vairs nekad nav izteikusi vēlmi vēlreiz aizbraukt pie jūras.
jūru drīkst nemīlēt.

rietumnieki ir augstprātīgi, arī iedomādamies, ka visi, kuriem nav mūsu ērtību,
ir nelaimīgi. paskatieties uz daudzu latīņamerikas valstu iedzīvotājiem, kuru
sejas ir defaultā smaidīgas atšķirībā no pārtikušo rietumnieku mūžam drūmajām.

un bērni vispār pamanās būt laimīgi jebkuros apstākļos, tādi nu tie bērni ir,
jo viņiem vēl nav pagātnes, kurā nostaļģēt vai kuru pārmalt nepatīkamās atmiņās,
un nav priekšstata par nākotni, no kuras
vajadzētu baidīties. tā dara tikai jau pieaugušie.

bērni var spēlēties atkritumos netīrām mutēm un priecāties.
ka tik ir, ko ēst.

es viennmēr atceros K.SKujenieka stāstīto, kā viņš, būdams pusaudzis, bēdājās,
ka viņu "nepaņēma vilcienā kopā ar radu ģimeni ekskursijā uz Sibīriju, jo tas
tik būtu bijis piedzīvojums!" (runa ir par izsūtīšanu)

tiesa, šo "ekskursiju" viņš piedzīvoja vēlāk, kad tika izsūtīts, bet arī teica, ka darba nometnē vismaz
bija brīvs laiks rakstīt dzeju. tāds melnais humoriņš.

bēdas un nelaimīgums sākas, kad bērni izaug un sākas salīdzināšana, kas vienam ir, kā otram nav.
un uz tā balstās vairums karu, kurus karo pieaugušie.
jo vienmēr gribas citu, gribas vairāk, nekad nebūs gana.

un nezina, ka laimīgs var būt arī ar to, kas ir.