psychozabawa [entries|archive|friends|userinfo]
norkoz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| zhzh RADIO ]

prousta arifmetika [Aug. 18th, 2005|08:09 pm]
ziedoshu jaunavu paveenii raxtaam, sodoma un gomora praataa
link1 comment|post comment

[Aug. 18th, 2005|05:34 pm]
meenestinsh checheninsh caur egleem saak veerties,
vispaar veerts taadus nacionaalos karakterus izraxtiit no tautas kraataa atzinju puura kaa:
vecs ar vecu ta guleeja- zhiids ar kazu cauri skreeja,
vai arii:
vilcinsh- dieva kumelinsh
linkpost comment

zukerman [Jun. 30th, 2005|11:04 pm]
Nesavkorektas pārdomas par tā paša Z/Cukura u.c. varoņu spektakulāriem lidojumiem uberalles
Varoņa definīcija: mein kampf par 1)jaunām teritorijām (vēlams pret dabas spēkiem, bet var arī pret barbariem [žīdiem, krieviem, pidariem,etc.], kas ir teritoriju beztiesiski okupējuši) tās iezīmēšana ierakstot ar pēc iespējas garāku (kā Lattelekom tarifu TV reklāmās) mehānisku protēzi savu vārdu ļaužu atmiņā- kas automātiski kļūst par atstāto mantojumu un 2)mātītēm (ģenētiskā u.c. mantojuma nesējām), kā minimums to spektakulārā apbrīna iegūšanā. Noklāt pēc iespējas lielāku teritoriju un savaldzināt pēc iespējas vairāk skatienu.

Vienīgā sfēra, kur šāda cīņa ir akceptējama- tā ir māksla, kur nav būtisks tavas protēzes garums (ātrums, jauda, etc.) un zinātne, bet zinātnei saprotamu iemeslu pēc pietrūkst spektakularitātes, t.i. šī cīņa nav novērojama. Turklāt šobrīd zinātnes cīņa notiek faktiski tik dziļā pazemē, kur ne dabas spēki ne varoņi vairs nav novērojami; turklāt šī cīņa noris tanī virzienā, ko diktē onkuļi uzplečos, lai pagatavotu tādu Protēzi ar lielo burtu, kas būtu galīga un ultimatīva, t.i. noklās visu iespējamo teritoriju, bet visus iespējamos varoņus turēs drošā attālumā, kā atombumba vai internets.

Diemžēl tas laiks, kad kāds individuālā kārtā pašrocīgi varēja pagatavot tādu protēzi ar kuru ierakstīt savu vārdu vēsturē, ir pagājis- izņemot tādus tīri destruktīvus prožektus kā Ošo un zarīna gāze Tokijas metro vai Allāha vārdā uzliesmojošie šahīdi. Pēdējais tāds varonīgais dzīves mākslinieks pēc Cukura šeit Latvijā laikam bija Einārs Repše (arī slavens aviators un manuprāt mākslinieks Nr.1. Latvijā, kurš neilgi pirms Cukura izstādījies Karostas galerijā), taču savu mākslinieka karjeru, iespējams pusapzināti, sācis agrāk. Viņš vēl ir paguvis laikus stap anonīmajiem rubļiem un eirikiem radīt repšikus un noklāt visu teritoriju kā graffiti mākslinieks ar savu parakstu tag’iem uz pieclatnieku banknotēm. Šobrīd Repše ir ieņēmis tādu stratēģisku pozīciju, no kuras pat Jukio Misimam būtu bijis parocīgāks “Gods kalpot Japānai”.

Skatiena valdzinājumam piemīt zināma ambivalence- to pievelk spēka demonstrācijas izpausme, t.i. eros un tanatos izdzimis par seksu un vardarbību kinoacs spektakularitātē: sex&violence. Šobrīd, kad tik daudziem “dievs ir miris”, mūsdienu sekulārajā pasaulē, kura ievieto savā varoņu hall of fame, visu svētumu svētākajā vietā uz televizora un ne tikai ekrāna tos, kas ir spējīgi savaldzināt mātīšu skatienus visiem iespējamajiem līdzekļiem kā piemēram šeit Latvijā tas puisītis, kurš ar nazi izgrieza pusbērnudārzu, būtu pienācis pēdējais laiks manuprāt cita varoņa tēlam. Tādam varonim, kurš drīzāk ir antivaronis Hitleriski spektakulārās cīņas par teritorijām un mātītēm izpratnē, “jaunajam” varonim, kurš jau ir ieskicēts Tarkovskim un anti-spektakularitātei, kas jau ir iestrādāta atbilstoši laika garam “dogmas” filmās, vai piemēram irāņu “Ķiršu garšā”.

Spektakularitātes, vizuālā krāšņuma noliegums, kas izpaužas pareizticīgās ikonogrāfijas apgrieztajā perspektīvē, kur nevis mēs raugāmies uz D-va tēlu, bet stāvam pie loga caur kuru tiekam vēroti no kāda augstāka punkta. Tas ir ikonoklastiskās tradīcijas turpinājums vizualitātē, tradīcijas, kura jau ir ierakstīta Vecās derības, jeb jūdu Toras bauslībā, kā tēlu darināšanas noliegums- saglabājies pie jūdiem un musulmaņiem. Rietumu kristīgā pasaule pārkāpa šo tabu un turpina kā I.Bergmana aprakstītā skudru izēstā čūskas āda konvulsīvi raustīties ar protēzēm imitējot dzīvības pazīmes. Šobrīd Pola Virilio darbs “Karš un kino”, jeb citiem vārdiem,- protēzes un spektakularitāte jau ir sintezējušies Līča kara un 11.septembra CNN tiešraidēs.

“Pat antisemītismā ir vairāk jēgas nekā politkorektā uzstādījumā, ka ebreji ir tikai tauta citu tautu saimē” apmēram tā runāja Boriss Paramonovs radio “Svoboda” žurnālists savā opusā “Govno”. Vismaz šajā kultūrā, kas ir kā musulmaņi saka “Grāmatas cilvēki” un kas ir attīstījusies divu- respektīvi Jēzus un Sokrata, nāvju ēnā, kuras ar apustuļa Pāvila un Platona rakstu gādību tika iznestas tautiņās. To apliecina kaut vai izstādes “Nevainīguma prezumpcija” autoru kabalistiskā ticība rakstītā burta instances (šajā gadījumā- likuma burta, vai “profesionālo žurnālistu” producētā burta) spēkam līdz ar sokratiski traģisko nolemtību masu psihozei, jeb demokrātijai, kuras faktiski vienīgā atšķirība no totalitārisma atrodas cilvēku galvās- respektīvi iedomās, ka viņi ir brīvāki par citiem.

Cukurs neapšaubāmi bija ubermensch un nekas pārcilvēcīgs viņam nebija svešs. Tāpēc droši vien bija pelnījis kinematogrāfa- šī uz doto brīdi tik holivudiski spektakulārā medija uzmanību. Bet izstādes organizētāji būdami ģeniāli mākslinieki ir acīmredzami turējuši roku uz viltīgā laikmeta gara (Hēgeļa caitgaist’s) pulsa, ja reiz paralēli tam starptautiskā līmenī notiek cita gan oskarota aviatora sumināšana un letiņu “pravu kačāšana” visas progresīvās cilvēces acīs no plaši atpazīstamas lebensraum vietas, kur D-vs ļāvis mūsu dēliem dziedāt “šausim žīdus Gaujmalā” mazgājoties par baltiem “komunistiskā terora upuriem” un pieprasot no pāridarītāja tiesību mantiniekiem līdz ar teritoriālām pretenzijām arī publisku zemošanos pirms tam neizpildījuši paši šo kolektīvās nožēlas mājasdarbu.

Bet runājot par heroismu personīgi man tuvāks būtu tas, kā Veņička savā nemirstīgajā poēmā “Maskava-Petuški” saka,- vispārējs paģiru stāvoklis (sostojaņije vseobšego malodušija), kurā varoņdarbam nav vietas. Kā jau es teicu: nepieciešams ir cita varoņa tēls- tas, kuru jau ir iezīmējis Tarkovskis savās filmās. Lokālpatriotiskā spektakularitātes ugārā uzmeklēts tas varētu būt kaut vai tas latviešu revolucionārs, kas līdz ar Ernstu Jungu 20-tajos gados pirātiski aizdzina vācu šoneri uz Padomju Krieviju, kura kapteinis vēlāk kļuva par visu lūzeru (jeb sekulāro antivaroņu) manifesta “Weg nach unten” (Ceļš lejup) autoru. “Miķok vsegda dolžen bitj v govņišče”. Zīmīgs Cukura sakarā ir kāda cita vēsturiski slavena automehāniķa ceļš, kurš atšķirībā no Herberta nestrādāja Arāja komandas remontdarbnīcās. Tas ir Viktors Šklovskis- valodnieks un literatūrzinātnieks, kurš atgriezās no emigrācijas, lai kļūtu par ... automehāniķi.

Pati ES ideja ir iznēsāta tieši šādā pēcholokausta paģiru stāvoklī. Tās stūrakmens, kuru šobrīd pat ne namdaris, bet drīzāk īrnieks mēģina atmest ir īsā saitīte, kurā turēt Vācijas militārās ambīcijas grožos, respektīvi- Māstrihtas līgums. Vienīgais ceļš kā Vācijai izkāpt no šīs peramā zēna lomas, kur lielie puikas nedod spēlēties ar Bumbu (vispār pagatavot kaut cik vērā ņemamu protēzi), bija šāda puišeļu banda. Bet akselerātu tēvoci Semu neviens vēl nekad nav iepēris, un viņš ir izaudzis liels- faktiski uz doto brīdi ar visgarākām protēzēm, bet joprojām bērna prātā un stūrgalvīgā skurbumā turpina eksportēt demokrātiju ar uguni un zobenu bruģējot ceļu savas spektakularitātes audio un video failu formātiem šoreiz uz sparīgo islāmisko vectētiņu, kuri seko mūžam jauneklīgā pravieša pēdās, kultūras telpu; eksportē- tāpat kā reiz uz pirmsnacisma Vāciju, kas tur ļāva demokrātiskā ceļā nākt pie varas tādam demokrātam kā Ādolfs.

Par jaunebrejiem: svēta vieta tukša nestāv. Antisemītismam no protestantiskā gara dzimušā kapitālisma apstākļos ir strukturāla izcelsme paralēli tādām no tautas krātā atziņu pūra līdz ar mātes pienu iesūktām atziņām, ka ebreji pārtiek no kristīgu zīdaiņu asinīm. Krievijā integrācijas (lasi: asimilācijas) procesā tos, kuri mēģināja izrausties laukā no sava segregācijas getto stāvokļa dēvēja par “vikrestiem”. Šobrīd Baltijas valstīs- ģenerāli naidīgajā sociālajā vidē veidojas integrēto “cittautiešu” subkultūra, bet viscaur patriarhālā konstelācijā šo nišu ieņem homoseksuāļi. Šī tautiski kanalizēti naida loģika ir tīri strukturāla: netīrības antropoloģiskā definīcija ir “lieta ne savā vietā”. Tā piemēram, smiltis pludmalē nav netīrība, bet gultas palagos par tādu kļūst. Ja “viņi” sāk ieņemt potenciāli man domātās siltās vietiņas zem saules, tad rodas saprotama, bet ne multikulturālā politkorektumā pieņemama vēlme ierādīt “viņiem” viņu pie ratiem getto vietu- lai brauc uz savu ... Tikai, ko darīt tiem, kuriem kā Gobziņš dzied, “nav māju”?
linkpost comment

laertsky.com [Jun. 26th, 2005|11:51 am]

Б

Базед (базедовый) - существо, страдающее базедизмом.

Базедизм - психосоматическое заболевание, основными симптомами которого являются утрата индивидуальности, нечленораздельная речь и действия, неадекватные конкретной ситуации.

Бивни - то же, что и зубы. Термин употребляется в основном молоденькими девушками.

Большой белый телефон - типично американское выражение. Данный предмет стоит у них в туалетной комнате (у нас он тоже, как правило, белый) и в случае передозировки спиртосодержащих жидкостей американец просто говорит: "Пойду поговорю с Ральфом", покидает помещение, находит данный предмет, наклоняется к нему поближе и громко кричит: "РА-А-А-АЛЬФ!!!" После этого ему, как правило, становится легче на душе.

Брехунец - проводной радиоприёмник на одну или три программы. Обычно висит на кухне. У слабоумных включён круглосуточно.

В

Веблюди - базедки, помешанные на WEB. Прислал Женя Г. (мальчик).

Выйти в тираж - разродиться.

Вымя - особь женского пола, не обременённая интеллектом.

Г

Гагарин - храбрый космонавт отважный.

Грудничок - преобладающий психологический тип в России; характеризуется отсутствием самостоятельного мышления, стадным поведением, своеобразным выражением желаний, чувств, эмоций и т.п. Возрастных ограничений для грудничкового состояния нет.

Гриб - человек, древний как говно мамонта. По утрам заполоняет с тележками и авоськами общественный транспорт, в основном автобусы.

"Гунявый" - мерзкий, отвратительный, не внушающий доверия человек с жутко воняющими носками. Прислал Magos.

Д

Диапроектор - телевизионный приёмник.

Ж

Желудь - рано облезший человек.

Жижка - содержимое тушки.

К

Канат - отходы жизнедеятельности живых существ, удаляемые из организма путем выброса; составляющие части каната: пробка, собственно канат, последыш.

Коклюш - базед, обременённый проблемами, в основном связанными с ведением дел в своем ларьке. Например - его просишь 7up, а он даёт тебе спрайт. Прислал darius.

Клюв - любой из представителей птичьего сообщества.

Клешня - верхняя либо нижняя конечность базеда.

Кусороклиш - птица-ублюдок, получившаяся в результате спаривания кукушки, сороки и то ли кулика, то ли третьей лишней птицы, точно уже никто не помнит. Прислал NUJNSHOP.

М

Монморанси - собачка-фокстерьер из книги Джерома К. Джерома "Трое в лодке, не считая собаки".

О

Опоссум - млекопитающее отряда сумчатых. Обитает в Америке и Австралии. Весьма осторожен.

П

Пускать медузу - создавать при помощи сил поверхностного натяжения тонкоплёночные структуры между собственными губными лопастями. Обычно сие происходит на радостях, с бодуна или в минуты сильного душевного волнения.

Р

РБЖ - "Радио Беременных Женщин". Еще один благотворительный проект Лаэртского, открытый при программе "Монморанси". Будущим матерям оказывается социальная поддержка в пренатальный период путем задействования их на творческой работе по созданию и ведению радиопрограмм. При радиостанции действуют курсы сцеживания, семейной гигиены и ухода за младенцами. Выходит на средних волнах.

С

Сковорода - представительница нацменьшинства, торгующая на рынках корейской снедью.

Скафандр - облегающая часть тушки.

Склянки - очки. Прислал Dima.

Соление залупы - основной вид занятий базедов, панацея от всех заболеваний и реакция на возникновение практически любого внешнего раздражителя. Прислал Magos.

Сырники - мужские носцы.

Т

Телепузики - разбухшие тушки политиков и предпринимателей в диапроекторе. Прислал Женя Г. (мальчик).

Тушка (или телесный болван) - внешняя оболочка человеческого тела; является защитным скафандром для жижки.

Ч

Чапа - искусственно созданное живое существо семейства собачьих, выгуливаемое по утрам бабушками около подъездов; интеллект отсутствует.

Внимание! Если вы считаете нужным дополнить данный глоссарий другими словесами - присылайте свои толкования по адресу koenig@fromru.com

linkpost comment

DIY [Jun. 26th, 2005|11:40 am]

D.I.Y. (do it yourself) dari to pats, jeb čaklās rokas

“It kā varētu nosist laiku neievainojot mūžību.”

Amerikānis Henrijs Deivids Toro (Thoreau) man līdz šim bija pazīstams ar politiskās domas antoloģijā iekļuvušo traktātu par pilsonisko nepakļaušanos (pirmpublicējums 1849.g.). Latviski nule iznākušais darbs “Voldena jeb Dzīve mežā” Valda Ābola tulkojumā un visnotaļ saistoši komentējošā pēcvārdā ir patiesi suģestējošs, kā rakstīts anotācijā: “filozofiskās prozas piemineklis”. Tāds piemineklis (kas vismaz daļēji ir arī tulkojuma veiksme), kurā jūtama ir pati saspringtas domas un pret straumes eksistences caurstrāvota cilvēka dzīve. Parasti tāds efekts parādās literāri neapstrādātās valgās domās (filozofiskās piezīmes, dienasgrāmatas u.c.), kur nav auditorijas, bet tāpēc jo jūtamāka ir autora klātbūtne.

Grāmata ir par to, kā autors dodas “labprātīgā robinsonādē” kā skvoters patvaļīgi ieņemot zemes gabalu (gan ar saimnieka ziņu), uzceļot būdu pie Voldenas dīķa un divus gadus gādājot tur iztiku ar paša rokām kā arī vadot laiku dabas un cilvēku tikumu vērojumos.

Vai Toro sludinatā “hands-on” atgriešanās pie dzīves elementārajām formām- “essentials & fundamentals”, dzīves vienkāršībā un nemediētā nepastarpinātībā nepiedāvā sajust mūžības elpu arī mūsdienās veidojot krāšņas brikolējošas konstelācijas un apdzīvojot pilsētvides asfalta džungļus.

“Es tikai vēlos parādīt, par kādu cenu šie [civilizācijas] labumi tiek pašlaik iegūti, un izteikt domu, ka varbūt mums derētu iekārtot savu dzīvi tā, lai saglabājot visus progresa ieguvumus, mēs reizē nepazaudētu savu brīvību.”

D.I.Y. (do it yourself) jeb dari to pats buržuāzisko tikumu un dzīvesveida aizstāšana ar kīniskas vienkāršības autarķisku eksistenci, “jo cilvēka bagātību mēro ar to lietu skaitu, no kurām viņš viegli spēj atteikties.”

Tāpatās kā miglainā Albiona cilvēcei ir devusi Šekspīru un pankroka vectētiņus Sex Pistols, tā Kēnigsbergas jeb tagadējā Kaļiņingradas sniegums ir Imanuels Kants un padomju regeja leģenda Komiķet Ohrani Tjepla. Tur mēs ar direkto akciju grupu Eco-defense iemēģinam pilsētas centrā uz ņedastroikas viaduka alpīnistu ekipējumu gatavojoties ieskvotot radioaktīvo atkritumu tranzīta kuģi ostā. Vietējie rastamani kāšos sasit, līdz ar urbānajiem zemniekiem visā pasaulē, uz lodžijas vai palodzes pašaudzētu kaņepīti. Citu starpā sēklas var visnotaļ legāli iegādāties kaut vai tai pašā Vāczemē īpaši aprīkotās bodītēs ar pīpējamām uzpariktēm klāt pie audzēšanas un lietošanas instrukcijām. Bet, protams, industriāli ražotās pīpes nestāv klāt tautas daiļamatu meistaru darinātām ūdens un vilkmes dūmu dzesējošām ietaisēm, kas pagatavotas mājas apstākļos brikolāžas ceļā pielāgojot alus bundžiņas un kolas pudeles. Šeit izdoma var sacensties ja nu vienīgi ar sava laika TV izklaidējošās pārraides “Prožektor perestroiki” izgaismotajiem dažāda kalibra kandžas dzenamajiem aparātiem. “Ņemam divas slapjās tortes un vienu beigtu kaķi...”, kā nodarbību veltītu etilspirta destilācijai uzsāka skolotāja mūsu vidusskolas organiskās ķīmijas kursā.

Zinātāji stāsta par pionieru tikšanos ar Tēvijas kara veterāniem, kas dalās izdzīvošanas noslēpumos partizānu cīņu laikā. Tā piemēram, ziemā uzturoties tuvāk pārpurvotiem dīķu krastiem, kas pilnībā neaizsalst dēļ meldriem, ir iespējams izkasīt no dūņām kalmju sakneņus un lietot tos uzturā.

Kursabiedrs Gusts, savukārt, bija atnesis uz Universitāti ceptus ozolzīļu miltu plācenīšus pēc psašatklātas tehnoloģijas noņemot produktam vairākkārtīgi vārot tā specifisko rūgtumu. Viduslaiku bada gados tas esot bijis ierasts iztikas avots Vakareiropā. Tieši viņš man arī ierādīja, sievai par šausmām, kā viegli pagatavot velosipēda dubļusargu no vecas riteņa riepas (prišpandoril!).

Par apģērba filozofiju:

“Tāpēc es saku: sargieties no visiem darbiem, kuri prasa jaunas drēbes, bet ne jaunu valkātāju... Mūsu spalvu mešanas laikam, tāpat kā putniem, ir jāiezīmē svarīgs lūzuma brīdis mūsu dzīvē.”

Toro šeit protams runā par garīgu atjaunotni, nevis par vecuma cenzu uz kādām darba tirgus vakancēm. Jāatzīmē, ka apģērbu Voldenas autors uztver īsteni Maklūena garā ka cilvēka “sevis paplašinājumus”. Bet savai sievai es jau to pašu saku, ka manis nonēsātie tē-krekli nebūt nav sviežami uz karstām pēdām laukā līdzko tajos izplīst kāds lieks caurums. Šajā gadījumā apģērba, kā vienreizējas lietošanas precei var pretstatīt tā maģisko izpratni, kur pietiekami ilgi valkāts krekls ir spējis tevi pasargāt no dažādām nelaimēm un galarezultātā kļūst par bruņukreklu. Vispār lietām novecojot tās iegūst savu raksturu un personību stājoties intīmās attiecībās ar to īpašniekiem. Vai gan kādam ir jāatgādina, cik svarīgi ir pārzināt sava motorizētā iekšdedzes bērīša stiķus un niķus.

Par to kā apģērbs konstruē mūsu sociālo identitāti- tāds novērojums, kas skar paša valkātāja novecošanas procesus. Ar draugiem pie alus kausa konstatējām, ka katram no mums ir divi tē-kreklu komplekti: viens, kurš pietaupāms vasaras sezonai, ko vilkt ārā rādīties un otrs- kurš tikai zem džempera valkājams. Tad lūk, vecums cilvēkam iestājas tad, kad sākotnēji netiek vairs šķirots un krekli diferencēti, bet beigās vispār tie seti nomainās uz diametrāli pretējo, tā,- ka ar vecumu sāc kaunēties, par to, ar ko reiz jaunībā izrādījies.

Pieticība uzdodot esošo par vēlamo: “vai visām istabām, kurās mitinās ļaudis, nevajadzētu būt tik augstām, lai virs galvas pietiktu telpas, kur vakaros savilkties mijkrēslim un spēlēties ņirbošām ēnām? Tās rosina iztēli un fantāziju daudz vairāk par sienu freskām un dārgām mēbelēm.”

“...pateicoties daudzajām šķirbām starp sienas dēļiem, vilkme bija īpaši laba. Es pavadīju ne vienu vien jauku vakaru šajā vēsajā isabā, kur vienmēr turējās svaigs gaiss.”

Gustava pašdarītie pīlādžu vīni izpelnījas Latvijas vīnraudzētāju asociācijas speciāli šim gadījumam radītu godalgu “Par poētiskāko piegājienu” vai kaut kā tā. Bet mūsu ciemiņš francūzis Nikolā to apsmādēja, nenovēlot dzērienam vīna nosaukumu un demonstrējot klātesošiem uz glāzes sieniņām alkohola nosēdumus. Tomēr, vai nu tas mūs atturēs no dziras slavējošas baudīšanas.

Pret aktualitātes diktātu ziņās un tenkās par labu filozofiskai dzīvei: “nepieciešamība būt allaž modram.” Atgriezties atpakaļ pie lietām.

Tā mans draugs, biedrs un līdzgaitnieks Taiss, kurš Rīgā ir atvēris juristu kantori bija sašutis par sava baltvācu izcelsmes vectētiņa tieksmi izbojāt skaistu mantu, piemēram smuki niķelēta motocikla rāmi, pieķepējot virsbūvei kādu personisku akcentu ar epoksīda tepi. Vectētiņš viņam bija nelicenzēts zobu dakteris, kas braukājis ar moci pa Latvijas lauku sētām piedāvājot savus pakalpojumus un atšaudoties ar diviem koltiem no stilbos klūpošiem sētas krančiem. Kurš to ir teicis, ka valsts ir juristu un dentistu sazvērestība? Reiz slēpojot pa mežu ar Taisu mēs nonācām pie gleznaina šķūnīša, kurš lieliski iederējās lauku ainavā. Piekļuvuši tam tuvāk varējām novērot filigrāno dēlīšu apšuvi, bet tad piepeši mana vācu drauga pedantisma svētākās jūtas tika nāvīgi aizskartas ieraugot, ka priekškaramā atslēga ir piesegta no lietus un slapjuma ar gumijas riepas gabalu, kas virs tās bija pienaglots ar rūsainu naglu. Tūlīt tas viņam atsauca atmiņā vectētiņu un viņa paradumus. Bet kāpēc? Kāpēc? viņš taujāja. Avantūrisma gars nav zudis viņa dzimtā, jo drīzumā Taiss grasās atvērt biroja filiāli Minskā.

“Jo vairāk viņš [cilvēks] vienkāršos dzīvi, jo saprotamāki viņam būs Visuma likumi.”

“Man patīk, kad šķembas ir”, purpina pie sevis vecais Disidents savā puspagraba miteklī ar vīli griežot vafelnīcas rakstu. Viņš ir noliecies pār skrūvspīlēs iestiprinātu no trolejbusa stangas darinātas granātas rokturi. Bet viņa jaudīgo dioptriju acenes nolauztā kājiņa ir sastiprināta ar bikšu gumiju.

linkpost comment

hakimbejs [Jun. 4th, 2005|02:25 pm]
New-age anarhists jeb permanentais džihāds apdolbātā apziņas stāvoklī Šī kompilācija ir nākusi klajā rubrikā “sovremennaja anķiburžuaznaja misļ”. Atvērumā lasām: Hakima Beja teksti- obligāta garīgā barība visiem kreisajiem un, nezinu pat kā tulkot- ļevejuščim iņķeļektualam. Iedvesmojošu ievadu līdz ar gnostiskās antropoloģijas postulātu adaptāciju vēlīnam izrāžu kapitālismam krieviskajam izdevumam ir sarakstījis ņekto Cvetkovs, kurš kā izrādās ir izbijis Ļimonkas galvenais redaktors līdz 98.gadam, bet šobrīd kūrē interneta saitu www.anarh.ru. Tas ir veltīts pārsvarā mediju kritikai. Tur cits viņa raksts par “viltus atmiņu Parfjonova acīm”, atklāj padomju popkultūras vēstures seriāla Namedņi, kura plaģiātu varējām vērot Latvijas televīzijā zem nosaukuma Ulmaņlaiki, ideoloģisko optiku. Kā izrādās tā ir piemitusi pārtikušās nomenklatūras “zelta” atvasēm, kas nedamācījušies augstās skolās pievērsās perestroikas laikmeta puslegālajai uzņēmējdarbībai, kļūstot par vesternizētiem valūtas, džinsu u.c. deficīta preču spekulantiem. Ņemot vērā, cik ļoti es spēju fascinēties par šo pārraidi, nevilšus nākas aizdomāties par sevis paša sociālās identitātes konstruētību caur tēvoča Sorosa multikulturālo nevalstisko organizāciju barotni, jeb kā antiglobālismam veltītā materiālā iz Rīgas Laika bija- par pusiztēstiem Karlo-tēta koka vīriņiem. Lasām tālāk: pēc grāmatas anotācijā pieminētajiem Krievzemes nīgrajiem kloniem Bejam (BRENEROV I DR.) meklēju internetā, bet tādu Brenerovu neatrodu; izrādās tas ir domāts ar mazo sākuma burtu daudzskaitļa datīvs (no sērijas: Slava Kāpēeses vispār nav cilvēks). Bet ņekijs Breners ir kāds no 90-to Maskavas t.s. akcionistiem, kurš kļuvis slavens ar to, ka kādā galerijā uz viena no daudzskaitlīgajiem Maļeviča kvadrātiem uzpūtis ar nitrokrāsas pulverizatoru zaļu dolāra zīmi lūk tā: $. Tas nekas- to vismaz var viegli atjaunot, secina paziņa pie alus kausa: ņem krāsu rullīti un ar pāris triepieniem uzbliež pa virsu tieši tādu pašu monohromu kvadrātu; cita lieta, ja tas būtu kāds no, piemēram, ekspresionistu figurālajiem mālējumiem. Kā izrādās Hakims Bejs ir orientālisks segvārds jeņķim Pīteram L.Vilsonam, bet paši teksti ir iemiesota Džello Biafras tēze par to, ka “reliģija un ķimikālijas ir nākotnes atslēgas”, vēlams toksiskā un viegli uzliesmojošā degmaisījumā ar ilgstošu pussabrukšanas periodu. Uzzinājis, ka pateicoties neoliberālisma doktrīnas injekciju saasinātai konkurencei Savienoto Valstu akadēmiskā vidē patlaban norisinās Prozaka farmakoloģiskais noriets uz skatuves parādoties Ritalīnam jeb īstajā vārdā methylphenidate, man dzīvē beidzot paradījās jauni, ja nu ne mērķi tad orientieri gan. Jo kaut kā taču jacenšas sekot aktualitātēm un iet laika garam līdzi, kaut arī Hēgeļa Zeitgeist, jeb laikmeta gars, kā plaši zināms ir fuckin’ viltīgs. Puvušā Džonija vārdiem: “es nezinu, ko gribu; bet zinu, kā to dabūt”. Pamodies vēlā pēcpusdienas stundā kad visi darbaļaudis jau sen vergo kārtīgi Moloham un ģimenes laimei slaistos pa dzīvokli visu laiku atrasdamies par mata tiesu no onanēšanas, kā tas dīkdienis no New Yorker, kurš aiz nekā darīt iefiltrējās kādā interneta kompānijā, lai veiktu spontānu field-work socialajā antropoloģijā par biroja darbinieku bara uzvedības paterniem. Protams, Hakims Bejs apsveic bērnu un jauniešu auto-erotismu, kas robežojas ar pornogrāfiju, no ņe da takoi že sķepeņi; drīzāk kā tādu fizioloģisku antitēzi vecāku nomācošajam “Ordnung muss sein!”. Izstīvēju savas kuslās miesiņas uz lodžijas, lai pusizmeties ķertu pigmentu ļaujoties pavasara saules glāstiem. Aiz apzaļumotās teritorijas nīkulīga aina: jaunās māmiņas un vecās vecmāmiņas šurpu-turpu stumda savus bērņeļus ratiņos. Jā, laikam vairs no manis diez kāds poētiskais terorists vairs neiznāks, nekādas temporālās autonomās zonas (TAZ) es arī nedibināšu, ja nu vienīgi uz kādu immediālisku potlaču varētu vilkt. Kad ir tāds kā Tatjanai no Jevgeņija Oņegina “pastiloj žizņi mišura” noskaņojums paliek vēl daži teksti kā patvērums, kas burtiski spēj pavērt ikdienišķuma apvāršņus. Piemēram Tacita “Vēstures” annāles; vai, pieminat: no Selindžera, kur Zūijs mierina Freniju, kura savukārt ir pārlasījusies kādu anonīma 18.gs. autora darbu, kas tulkojumā saucas Pilgrima ceļš, bet oriģinālā “Otkrovenniji rasskazi stranņika duhovnomu svoijemu otcu”. Tur runa iet par kādu vecīti, kurš atklājis Evaņģēlija vārdus “nepārtraukti lūdzieties’ (ņepristanna moļiķesja) veic garīgu ceļojumu apgūstot nepārtraukto Jēzus lūgšanu. Tad, protams, vēl budisma sūtras par sansaras un ciešanu pārtraukšanu ar domas spēku vien pārcērtot maijas uzliktos valgus ap acīm. Nu tam klāt ir nācis Hakima Beja sūfisma inspirētais vizionārisms. Lūk, kā man šķietas, var skaisti novecot: dirnu es kā mēbele Nuevos-Rīgas centrā, kas vairs nav galvaspilsēta, jo Apvienotajos Eiropas Emirātos par tādu ar dievpalīgu ir kļuvusi Ventspils,- dirnam puspagrīdē kopā ar sabutiļņikiem (žēl, ka datora šriftu klāstā nav pudelītes simbola). Un smēķējam mēs aromātisku Marokas hašišu (preferabli no metālkalumiem inkrustētas ūdenspīpes) šļukstinot palēnām sarkanvīnu (sarkanu tāpēc ka Viņa asinis). Pilsēta vispār ir mainījusies: mošejas vairs nav tikai zaļajā Imantā vien, bet putekļainās tveices pārņemtās ielas arī t.s. vēsturiskajā centrā pieskandina muedzinu saucieni no minaretu augstumiem. Grīziņkalna proletāriskais ētoss ir maķenīt izkortelējis buržuīnus no vecpilsētas, politiķi tipa čornij karļis vairs neuzdrīkstas nesodīti defilēt promenādēs. Parkiem līdzīgās kapsētas ir kļuvušas pārmēru integrētas pilsētvidē un pateicoties forsētai sociālā budžeta samazināšanai pilsētnieki ir spiesti ikdienā konfrontēties ar nāvi, jo Sarkandaugavas trakucīša iemītnieki brīvlaisti postulē savas “īpašās vajadzības” pilsētas ielās. Vairums no viņiem gan iet bojā pirmajos ziemas mēnešos, bet atlikušie reanimē “muļķu kuģa” viduslaicīgo tradīciju sildoties un riņķojot pa naksnīgo pilsētu ar municipālām brīvbiļetēm vienīgā maršruta autobusā (Zviedrijas modelis). Automobīļi centrā ir atcelti kā šķira, bet Melngalvju piparkūku namiņā tagad atrodas Džamahirijas vēstniecība. Ēnainā puspagraba velvēs valda patīkams vēsums un krēsla, jo logi ir aizklāti noputējušām fašistiski smagām Latvijas-ķiršsarkanā krāsas drapērijām. Jābūt taču kaut bišķiņ vietējā kolorīta un kripatiņai lokālpatriotisma, ja reiz latviskai baltai dzīvesziņai ir imanenti piemītoša arī “šausim žīdus Gaujmalā” šķautne vai tāda draiski ksenofobiska dimensija. Telpa pa tam ir iztapsēta ar mīkstiem persiešu paklājiem, lai jaunieši- jaunas miesas un svaigas asinis, godbijīgi pie ieejas novelkot apavus spietotu starp foliantiem piekrautiem grāmatplauktiem. Duglasa Koplenda “X-paaudzē” gan ir kāda līdzīga pasāža par moteli tuksnesī. -----------------------------------  eng. “ņū-eidž”, jaunā paaudze jeb laikmets- sinkrētisks, pārsvarā mistisku austrumu mācību, fasējums alternatīvā garīguma meklētājiem  arab. “jihad”, sevis un/vai pasaules pilnveides cīņa  jaunlatv. izmainītā  no gr. gnozis- zināšanas, agrīnās kristietības sekta, kas uzsver ezotērisko- slēpto zināšanu nozīmi  kriev. rokasgranāta tipa “citrons”, Eduarda Ļimonova vadītās nacionāl-boļševiku kustības rupors  pankroka grupas Dead Kennedys solists, filozofijas doktors, kandidāts uz LosAndželosas mēra amatu  Prozac, eiforiskus stāvokļus nodrošinošs anti-depresants; masīvi populārs ASV  amfetamīna iedarbībai tuvs preparāts, kas palielina uzmanības un koncentrēšanās spējas  Johny Rotten, punk estētikas patriarhu Sex Pistols, vokālais līderis PT-sms gan nav šis raksts, kā varētu domāt. Ideāls poētiskā terorisma piemērs, īpaši piemērojams Latvijas situācijai, kur vairums ļautiņu svēti tic horoskopiem, zīlēšanai un tamlīdzīgām blēņām,- piesūtīt kādai jums noriebušamies institūcijai piem.VID vai CSDD ļaunu vēstošu mistiska, burtiskā nozīmē, satura bumbu, piem. pudeli pildītu ar kaltētu sikspārņu līķīšiem līdz ar draudu vēstuli par to, ja institūcija nepārtrauks cilvēka cieņu pazemojošo savu darbību un nemainīsies Raiņa vārdiem “uz augšu” tās darbinieki nonāks nolādējuma ietekmē un tos ar visiem radiniekiem piemeklēs briesmīgas slimības un ļauna acs būs pār viņiem. Pirms tam protams javeic zināma sabiedrības informēšanas kampaņa- izsūtot preses relīzes centrālajiem medijiem. Uz tiem gan īpaši nav ko paļauties tāpēc rūpīgi jaizvēlās mērķa auditorijas apjoms piem. Imigrācijas un Pilsonības departamenta Kurzemes rajona nodaļa, lai pēc sūtījuma saņemšanas stihiski informatīvi procesi, t.i. baumas institūcijas iekšienē padara savu.  Z-Amerikas indiāņiem šķērdējošs dāvanu apmaiņas rituāls  KornēlijsTacits antīkās Romas historiogrāfs  hindu mitol. sansara, karmiski determinēta pārdzimšanu virkne  hindu mitol. maija, novērojamās materialās un psihiskās pasaules šķietamība  sūfiji- mistiskas Islamisku ordeņu brālības, Hakimam Bejam bieži asociētas ar apdullinošo vielu ekscesīvu patēriņu  rus. pudeles brāļiem, plenčiem  kriev. melnais kārlis, tēls no pret izglītības reformas kampaņas klipa  Lībijā tautvaldība  romantiskas jūsmas un kārtējās nacionālās atmodas dziesmas vārdi
link4 comments|post comment

arii gorchevs [May. 31st, 2005|11:12 pm]
Veņičkas mantinieki

Sankt-Pēterburgas izdevniecībā Amfora/Gelikon 2005. gadā sērijā “Jaunais vilnis” iznācis Dmitrija Gorčeva stāstu krājums “Glābšanās plāns”.

Tas, ka Gorčevs grāmatas anotācijā tiek salīdzināts ar poēmas “Maskava-Petuški” autoru Venediktu Jerofejevu, ir pareizi; taču viņš vēl turklāt ir sintezējis Daniila Harmsa absurda poēziju ar mitjku pareizticīgā dzenbudisma mīlīgo pasauluzskatu pie tam bagātīgi izmantojot piparotu nenormatīvo leksiku , jāatzīmē- vienmēr īstajā laikā un vietā. Dmitrija Gorčeva īsie stāstiņi visdrīzāk iederas krievu mutvārdu tradīcijā izkoptajā “baikas” žanrā, kurā tik ģeniāli nepretenciozā žurnālistikas manierē ir izpaudies tāds mūsdienu krievu literatūras pīlārs kā Sergejs Dovlatovs. Protams ir grūti un laikam pat neiespējami tulkojot pārcelt šo valodas “smeķi”, vēl jo vairāk tāpēc ka latvieši lai nolamātos joprojām ir spiesti tverties pie bagatīgiem krievu “mātes” valodas apcirkņiem. Tomēr, ja ir vērts kaut ko ietulkot recenzijas trūcīgajā zīmju skaita apjomā, tad tas noteikti iz jaunākās krievu literatūras būs arī Gorčevs. Paraugiet paši:

“Pašās rūgtākajās savas dzīves minūtēs aizmirst cilvēks jautājumus, kuri šķita viņam tik svarīgi vēl vakar, un atliek vien tādi no tiem, uz kuriem tik un tā reiz nāksies dot atbildi: “Kas tu?”, “Kur tu?”, “No kurienes tu?”, “Kāpēc tu?”.
Un milicija, kā bāzētākā un primitīvākā esamības substance, uzdod jebkuram, nokļuvušam tās rokās, tieši šos vienkāršos un svarīgos jautājumus.
Un cilvēks ir sašauts: nevar viņš dot atbildi! Pat tādu atbildi, kas apmierinātu, nē, ne mūžību, bet kaut vai šo miliciju. “Mans dievs!- domā cilvēks.- Es esmu nekas! Esmu nekur, nenokurienes un uz nekurieni! Es ne priekš kam! Cietumā mani! Kamerā! Un- pa olām mani, pa nierēm, un ūdeni nedot, un pamīzt mani neizlaist! Ne par ko!
Un milicija, velti ka primitīvākā substance, visapslēptākās šīs vēlmes nekavējoši uzmin un izpilda visas līdz pēdējai. Vienkāršiem vārdiem un kustībām pārliecina viņa cilvēku tanī, kamā nespēja viņu līdz šim pārliecināt ne Jēzus Kristus, ne vēsturiskais materiālisms: ka tārps viņš un pīslis zem kājām, ka skrūvīte viņš saliekta un nagliņa izrūsējusi, un tfu uz viņu un izsmērēt vairs nav ko! Un pa mūli viņam, ko uzēdis uz visa par velti, nenopelnītā, nepelnītā un nepienākošās. Un aizmirst cilvēks lepnību savu vakarējo neiespējamo, un šļupst: “Biedri seržant...” Bet biedrs seržants viņu ar steku pa ribām un ar zābaku pa dirsu. Un nožvangst durvis, un iemieg radība trīcošā, beztiesīgā.
Da i sūds ar viņu.”

Liela daļa no krājumā ievietotajiem tekstiem lieliski iekļaujas patlaban tik modīgajā (skatīt Ilmāra Zvirgzda feļetonus žurnālā “Rīgas Laiks” vai rakstu krājumu “Sovremennij gorodskoj folklor” Maskava 2003.g.) “urban legends” formātā:

“Pareizticīgā bumba
Reiz sensenos laikos, vēl pie komunistiem pagājušā gadsimtā nenovīdīgie imperiālisti izgudroja Neitronu bumbu.
Neitronu bumba bija ļoti Ciniski iekārtota: pēc tās sprādziena cilvēki iztvaikotu uz vietas, bet mantas visas paliktu neskartas. Ieiesi mājā- neviena nav, ne dvēseles. Zupa uz plīts, kotletes ledusskapī, veļa kumodē. Uzvelc saimnieka kaļsonus (tulk.garās apakšbikses) un dzīvo.
Amerikāņu imperiālisti iecerēja izmantot šo bumbu, lai pārvietotu no amerikas uz padomju savienību nēģerus, tāpēc ka uz to brīdi nēģeri jau bija diezgan stipri piegriezušies. Taču daži nēģeri pārģērbušies par tūristiem atbrauca apraudzīt dzīvokļus un atgriezās ar šķībjiem ģīmjiem: neiepatikās viņiem- amerikā dzīvokļi labāki. Bez tam, trīs dienu laikā nēģeri neieraudzīja padomju savienībā nevienu trauku mazgājamo mašīnu, ne vienu pašu, pat kremlī.
Vienvārdsakot bumba tā arī nenoderēja, un imperiālisti to pameta.

Da sūds ar viņiem, ar imperiālistiem, tik un ta mēs viņus vēl apglabāsim, taču tai pat laikā akadēmiķi Zeļdovics un Šnejerzons izgudroja par atbildi ne ta Pozitronu, ne ta Hiperonu bumbu, kuru pēc tam lai izpatiktu imperiālistiem arī pameta. Un pilnīgi velti, tāpēc ka īstenībā Bumba bija ne kāda ne pozitronu un ne hiperonu, bet visīstākā Pareizticīgā.
Tā darbojās tieši pretēji amerikāniskai: ja tādu bumbu nomest, piemēram, uz Maskavu, bet uz Makavu to obligāti vajadzētu nomest, tad visi maskavieši paliks dzīvi, taču paliks stāvam Pliki tīra lauka vidū. Nu, varbūt birzīte tur vēl cirtosies bijušā kremļa vietā.
Puse maskaviešu, protama lieta, uzreiz pēc stundiņām trim bez saviem mobiļņikiem un palm-pilotiem čokurā sarausies, tas ir skaidrs. Otra puse pasēros par savu dzīvoklīti birjuļovā mazliet, un pēc tam piesegs savu kaunu ar ceļteku, atraks mazdārziņā kanžas aparātu-vēl nelaiķe opīša tā ierakto, ka nekāda cilvēka bumba neaizniegs, uz sāks beidzot dzīvot pēc priekšrakstiem: par rītdienu nedomājot un par vakardienu nežēlojot. Klusi, pieticīgi. Kas izaudzis- tas izaudzis. Izraki un apēdi.”

Ir Gorčevam arī “Rīgas Laikā” iecienītās pseido-harmsiskās anekdotes tikai smieklīgākas nekā par Raini un Aspaziju. Lūk, piemēram nobeigumam, viena īsiņa par Bilu Geitsu:

“Reiz Bilam Geitsam ļoti stipri sagribējās no jauna kļūt nabagam.
Viņš aizgāja uz savu banku, noņēma no konta miljardu dolāru, sakrāva tos pašizkrāvējā un izbēra izgāztuvē. Saskrēja ubagi, visu naudu savāca, protams. Kļuva bagāti, sapirkās mājas, kompjūterus pa desmit gabaliem- sev, radiem, bābām. Uz katra kompjūtera vindovsus visādus uzlika, vordus un ekseļus, lai naudu skaitītu.
Bils Geitss no tā nopelnīja astoņpadsmit miljonus tīrās peļņas. Tas jau pēc nodokļu nomaksas.”
link2 comments|post comment

tunejadjecs [May. 23rd, 2005|06:20 pm]

Rudais tuņejadjecs reloaded*

Pārizdoti krieviski Maskava, Eksmo, 2004.g ir Solomona Volkova “Dialogi ar Brodski”. Pēdējā nodaļā Dzejnieks sevi definē kā ‘metafizisku vienību’, kas lieki nedramatizē ārpasaules notikumus (psihene, prāva, izsūtījumi uz austrumiem un rietumiem; jā, citu starpā,- arī Nobeļa prēmija), lai tā vietā kā rezignēts seismogrāfs uztvertu laika un devēseles maigās svārstības. Tas sasaucas ar Ļimonova jaunāko opusu iznākušu Ad Marginem “Toržestvo metafiziki” (tāds kā “Metafizikas triumfs”), kurā Eģička transformē savu neseno zonā sēdēšanu par askētiski vizionāras pieredzes skolu. Ja Brodskis vienkārši tur jau atrodas, tad nacbolu virsaitis disciplinēti saspringst un atspēries sava individuālā tuksneša smiltīs iedabū kā Minhauzens aiz bizes sevi par varītēm tajās smalkajās sfērās. Tādam klasiskās kultūras mantojuma pokemonam** kā man, protams, paslīd pāri kā no pīles ūdens visas kulturoloģiskās un poētiskās fineses. Tai pat laikā dramaturģiski kolorīti šķiet Brodska proletāriskās runas apgriezieni, kas sākotnēji izsit no sliedēm mīkstčaulīgo lirofīlu Volkovu. Tā, piemēram, “Gutalīns”, kā izrādās, ir iesauka Josifam Visarionovičam Staļinam “on že Džugašvili”, tāpēc ka Pīterā visi kurpnieki esot bijuši “aisori”.

Volkovs: ?

Brodskis: A kur jūs dzīvojāt visu dzīvi, Solomon? Kādā valstī?

Volkovs: Kad nomira Staļins, es dzīvoju Rīgā.

Brodskis: Tad skaidrs. Rīgā tā, protams, nerunāja.

Vispār tāda normāla un katram zāles nesmēķētājam, vai arī tiem, kas tieši tāpēc atmetuši,- sirdī dziļi saprotama ksenofobija, kas arī dzejā paradās: “cvetniji nas koņečno zažaļi”. Lieliski par to spriedelē Žans Liks Nansī starptautiskā “all stars” kinoalmanahā, kas veltīts Jurim Podniekam un Hercam Frankam “10 minūtes vecāks”. Un tai pat laikā patiess izbrīns par pašam adresēto antisemītismu, bet pēdējais drīzāk iziret no tādas impotentas skaudības, jo kā Gubermans raksta savās gariku častuškās par ebrejiem, kuri pa pasauli apputeksnējot iznēsā krievisko garu.

Grāmata ir izglītojoša. Līdz ar Volkovu uzzināju daudz jauna: tā, piemēram, padomjlaika (Brodska klejojumu periods ģeoloģiskajās ekspedīcijās) klaidoņi “biči” nav vis tik miermīlīga cilts kā amerikāņu the hobos; vairumā gadījumu tie ir “ar nažiem un srokiem (izciestiem ieslodzījuma termiņiem)”.

Neliekuļojot jāatdzīstas, kas vienīgais, ko es no galvas iz Brodska atceros ir parupji (pašironiski?) jociņi tipa: “Nad arabskoi mirnoi hatoi/ Gordo rejet žid porhatij”, par ko arī degšu elles ugunīs, jo ne velti Vudijs Allens tādus literatūrkritiķus ievieto Dantes loku lifta pēdējā stāvā.

Tad vēl “na zlobu dņa”***, kā saka, pirmais, kas uzkrīt ir šokējošie Poēta pārspriedumi par Tautu Tēva harizmu, kas it kā nesaskan ar viņa citviet aktīvi noliedzošo nostāju pret jebkāda veida psihoanalītiskiem kultūras skaidrojumiem. Staļinam un viņa laikiem vispār ir diezgan liela loma atvēlēta bērnības un jaunības sadaļu lappusēs. Viņa popularitāte rietumu kreisās inteliģences vidū izrādās ir apskatāma pedējās latentā homoseksuālisma kontekstā. Un es jau sāku raizēties, kāpēc man pēdējā laikā Džordžs Dabljū Bušs sāk likties tāds simpātisks. Citu starpā publiskā pelnu kaisīšana uz galvas Jaltas konferences sakarā DWB izpildījumā, notika vēl pirms Vizītes Rīgā kāda NTV žurnālista teleintervijas jautājumā par fašisma atdzimšanu Baltijā, kur Jurim Junioram Krūmiņam nācās atzīt, ka neba Krievija vienīgā ir vēsturiski nonākusi “bad boy” statusā. Šitais Deus ex Machina dievīgi izgaismoja kā tāds lakmusa papīrītis nacionālā haraktera īpašību listē d..sā līšanu kā prioritāro. Sloterdeikam ir brīnišķa provinciālisma definīcija: “vēlme pakļauties vairāk regulām nekā tas aktuāli tiek pieprasīts”. Verga psiholoģija: nolasīt saimnieka vēl neizteiktās vēlmes. Kāpēc ārijiešu saimniekam ienākot viss netīrais “žīdu šaušanas “ darbiņš izrādījās jau praktiski padarīts? Kāpēc no visām Baltijas republikām šeit ir izrādījies lielākais “cittautiešu” skaits? Un tagad arī kārtējo reizi ielas tika veiksmīgi attīrītas no nevēlamiem elementiem: ubagiem un miera plakātiem, tak jau jaunajam saimniekam par godu. Ordnung muss sein! Citu starpā, pēc kāda vadoša socioloģijas kantora aptaujām antisemītisma līmenis Latvijā joprojām ir izrādījies pārāk augsts, lai kāds uzdrošinātos šos datus šeit publicēt. Bet pati “latviskā baltā pasaulizjūta” ((c) Skaidrīte Lasmane) jādomā, vēl dabūs trūkties, kad saskaņā ar ES imigrācijas kvotām visi beļašu pārdevēji Rīgā izrādīsies, piemēram, no Somālijas.

Vispār globalizācijas sekas, kā rādās ir tas, kas Brodski lielā mērā atturēja no atgriešanās Pēterburgā tad, kad tas atkal kļuva iespējams; nožēla par visā Eiropā vienādi ģērbtajiem jauniešiem, neraugoties uz arhitektūras un altārgleznojumu lokālo kolorītu, iedzīvotāji ar platākiem vaigu kauliem un kristīgās kultūras noriets. Sic transit gloria mundi!

Pavisam brīnišķīgi ir tas, kā Volkova izprovocēts Brodskis ar ģēnijiem raksturīgu kategorismu (kā stāsta Andreja Tarkovska personīgajā komponistu hitparādē Bahs ieņēmis godpilno pirmo vietu, bet ne tāpatās, kā Jums vai man, prastiem mirstīgiem, kam arī varbūt varētu patikt Bahs- viņam visi pārējie sekoja sākot tikai ar devīto kārtas numuru) pedalē savu viedokli krievu kultūrai centrālās Poēta-Tirāna dihotomijas apspēlē:

Brodskis: Pēc manas gaumes, pats labākais, kas par Staļinu ir uzrakstīts,- tā ir Mandelštama 1937.gada “Oda”.

Volkovs: Viņa man, starp citu, atgādina Pikaso darināto Staļina portretu, par kuru es runāju.

Brodskis: Nē, tas ir kaut kas daudz grandiozāks. Manās acīs, tā, varbūt, ir pati grandiozākā dzeja, ko jebkad uzrakstījis Mandelštams. Vēl vairāk, šis dzejolis, iespējams, ir viens no pašiem nozīmīgākajiem notikumiem visā XX gadsimta krievu literatūrā. Tā es uzskatu.

Tā lūk. Vienkārši pateicoties Volkovam un tehnikas attīstībai (magnetofons) mūsu priekšā Brodskis ir kā dzīvs. Es domāju, ka līdzās literatūrkritiskiem materiāliem par dzejniekiem Cvetajevu, Frostu, Odenu un Ahmatovu šī nosacīti “privātās dzīves” komponente ir padarījusi Volkova grāmatu par unikālu “intelektuālo bestselleru”. Tas arī ir fascinējošākais- tekstā dzirdēt cilvēka balsi: Lakāna semināri, Mamardašvili lekcijas, Rozanova numismātiski valgās domas.

link3 comments|post comment

medium is the massage [May. 17th, 2005|09:02 am]

Brain is my second favorite organ /Vudijs Alens/ kiborga orgaanu topaa No.1 aada (Kurcio Malaparte)(kanālu pārslēgšana sajuutu kairinaajumiem, lai maseetu aci, ausi etc.) kaa es liidz shim internetu izmantoju tikai tv programmu paarluukam? taapat kaa datoru kaa raxtaammashiinu (melnraxtos ar pildspalvu)[info]norkoz

linkpost comment

[May. 13th, 2005|03:42 pm]
skanoshs varshs taalu skan
linkpost comment

how low can u go/uber loozerism und andere [May. 13th, 2005|10:58 am]
riita stundai zelts mutee- jaasapuulas uztrausties ar modinaataaja palidz. citaadi iestraadaasies shitais debilais katras otraas bezmiega nakc un attieciigi tv dienas rezhiims
luuk divi celji (par lidoshanu vs raaposhanu): Platonovs- kursh ir Benjamina "artist as producer" par excellence (muuslaiku analogi-cilveeki-pusdievi, kas gnut svoju ljinjiju k@2 logu stiklotaajos vs dauziitaajos) pashpaarlieciiba, kas kalnus gaazh + veel speeja ideaalaa atstaat paarlaiciigu maaxlu un preteeji tam religiozi racionalizeets luuzerisms (mitjok vsegda dolzhen bitj v govnjishche!) Atshkiriiba kaa starp Tarkovski un vinja varonjiem (kas taa vietaa lai shedevrus filmeetu sveci caur baseinu nes, jebshu tomeer nes nevis dauza vai maajaa iesleedzas)

luuzerisma apologija Olega(getto.ru) anarhistu "lifestyle" izdevumaa (pashlaik vinsh straadaa pie tactical media activist cookbook), kur ikona ir tas vaacu dadaists, kursh padomju varas saakumgados piraatiski aizdzina vaacu shoneri un uzdaavaaja padomeem, tad vadiija kaut kaadus zavodus tur visus nogremdeejot un tiekot ar kaunu padziits pirms tam paspeejis izdot "Weg nach unten"

Varbuut visa lieta ir muuzas adikcijaa radoshaa kriizee vai permanentaa kriiziibas smakovanje un resaintiment- luuk Edjichka-, saka, ka nacbolos aizgaaja, jo izpisalsja

kur ir Adorno un Markuuzes lielaa nolieguma meerogs, Brodskis peec Pushkina meedza piesaukt "veljichije zamisla". Taktika vai strateegija?

kiborga fen-shui: apliku sevi ar raidieriiceem- datoru sievas gultas pusee, raadzhinju zem un gluunitjis raida uberalles
linkpost comment

uzraudziit un sodiit [May. 11th, 2005|07:55 pm]
iegaaju skolas eedniicaa: viss tukshs bet apseesties nav kur- galdi pa vidu rindinjaa kaa kazarmaas. baisi.
link1 comment|post comment

subkultuura [May. 11th, 2005|07:52 pm]
runaat ne tik daudz lai tevi saprastu, bet otraadaak- nodaliit saveejos no sveshiem (ieziimeet teritoriju)
link4 comments|post comment

gimene [May. 11th, 2005|07:48 pm]
skaidroju maartinjam ka kuslais asninjsh ir ljoti vaariigs
-tu uzvaariiji?

I. savaa ampluaa- atsakaas viltot manu paraxtu uz vadiitaa bak.d.- sak' paaraak sena peedeejaa pieredze. Pirmaa Gymn. gan atestaatu uzlaboshanai tas bija aktuaali liidz pat 12.klasei
link2 comments|post comment

haiku joprojaamm modee [May. 11th, 2005|07:37 pm]
austrumu kultuuraa nekad citaats nav bijis veertee, a sheit sploshnoi post-modernizm
Xarmsa&laurijas Andersones kopiigs veltiijums Platonovam ar visu Fjodorovu (+Sloterdeikam Haidegera interpretaacija tais pashos vaartos):

smertj- konduktor mogil
now when the living
outnumbered the dead
linkpost comment

the day after [May. 11th, 2005|01:19 pm]
[mood |s ljicom nahala]

luugshana: D.T. vadi mani prasmiigi sabalanseet manas proteezes
karstie&augstie ble meddiji- atdzeseet sho!uzsildiet to!
njelomai kontur (shajaa gad. sab.shuninju)- kaa psihodeelitju koplietoshanaa saka. taa sapriecaajos nokaapjot no tv drug to plug uz netaddiction- rezhiims veejaa- d..saa darbs un materiaali, kaarteejo nakti neguleeju, dienu neeedu. techno-poetisms is back- skat comentu:
http://journal.bad.lv/users/ilmars/11557.html?view=36645#t36645 (kas pagaajushoreiz to izraisiija McLuhan &rixc?) bezmaz vareetu tagad lasiit granta suminaato konraadu bekeru.

human-machine home alone: kaa patriicietis meerceejos cauru dienu vannaa (kas mani beerniibaa par plebeju lamaaja- droshi vien maate, nespljaudies taa kaa krievs taads) shkirstiiju diirera graviiras, kaut ko pat par brodski uzraxt (as usual saliidzinaajumi no seerijas par cuukaam un kosmosu): rudais tunejadecs volkovam sevi pasniedz kaa 'metafizisku vieniibu', bet edichka jaunaakaa ad marginem opusaa "torzhestvo metafiziki" fano par zonaa iedziito discipliinu, kas maigi transformeejas plavno minuja stadjiju opjanjenjija no askeezes vizionaarismaa.

registreesim pasauli: pulxt. pagriezts uz saana- nepaartraukti pabaazhot galvu izpod spilvena- baigi agrs nav ko jaaceljaas

no pasha riita otra pusiite speej pacilaaat: nokaltushais bambusa spiekiitis shampinja pudelee devis asninju. kaadam buus zaljie iikshkiishi

pavasaris: kaut kas virmo gaisaa... something in the air... Shkiet ka shogad astma tomeer atgriezusies. Will und Drang to get wired. I'm cyyyborg again. aitu tauki pienaa- dieeta un nekaada alchaaga (citaadi- opit/predjel, aiz kura tikai mistiskas shausmas, nelabums)
linkpost comment

seanss [May. 10th, 2005|07:23 am]
distant (drum)vai spogulis
pat ne klips, bet tāds Dovlatovisks "seanss"(St.:Da mņe vezdje tjurma): Sofiju peec dejām gaidot tukšā skolas koridorī ar seju pret trešā stāva logu aiz muguras atbalsojas no kādas aizvērtas klases klavieru plinkšķināšana ne to "tā paies skolas gadi" vai "viņi dejoja vienu vasaru", bet aiz stikla škoļņiks viens skraida ap grozu un mētā, mētā...
p.s. škoļņiks tāds, kas nolauzīs Coja stādīto kociņu (ja pasaģil ģerevo)

pēc tam tēvišķums: svilpo vēji, plīvo mati- meita uz bagāžnieka ieķērusies man stērbelēs; kādreiz es tēvam aiz muguras- tikai ierāvu kāju spieķos- travma odnakož

a v eto vremja na zapadje: kā muuks'a evenkismā sieva airējot pret straumi var ainavas vērot un svaigā gaisā sevi fiziski nodarbināt, bet man laivā sēžot par dzīvi jādomā
linkpost comment

velvet [May. 8th, 2005|01:27 pm]
tāda šīsdienas dao doma: iespējams katrā jomā pastāv savs velveta jeb dziesmotais ceļš: kā dziesmotā revolūcija, nacbolu velveta terorisms. Rastafari patiesi ir dziesmota narkomaanija.
link2 comments|post comment

harmss kā epigrāfs [May. 8th, 2005|01:06 pm]
Kaulu laušana
Bija man kāds paziņa. Sauca viņu Vasilijs Petrovičs Ivanovs. 10 gados viņš bija jau skapja augstumā, bet uz 15 viņš jau platumā tā padevās ka sāka līdzināties skapim.
Mes ar viņu mācijāmies kopā vienā skolā. Skolā viņu tā arī sauca par “skapi”. Ļoti viņš bija milzīgs.
Un spēks viņā bija briesmīgs. Mēs viņam ar visu klasi uzklupām, bet viņš mūs kā kucēnus izsvaida uz dažādām pusēm, bet pats pa vidu stāv un smejās.
Notika reiz tāds gadījums. Sarīkojām mēs skolā teātra vakaru. Un lūk, pašas izrādes laikā, ievajadzējās nez-kapēc novietot uz skatuves katedru. Katedru vajadzēja atnest no klases, katedra smaga, nu protams griezās pie Vasjas pēc palīdzības.
Bet jāsaka, visās klasēs spuldzītes bija izskrūvētas, lai apgaismotu zāli un skatuvi. Un tāpēc klasēs bija tumšs.
Vasja metās uz klasi pēc katedras, bet pa tumsu katedras vietā ieķērās krāsnī, izlauza to no sienas un izstūrēja to koridorā. Pēc tam nācās šo klasi remontēt un jaunu krāsni likt. Lūk cik spēcīgs bija mans paziņa Vasja Ivanovs.
Pabeigt skolu Vasjam neizdevās. Mācībām viņš bija maz piemērots un, lai cik nemācītos, tā arī nespēja iegaumēt, cik būs septiņreiz seši. Atmiņa viņam bija slikta un attapība lēna.
Es no IV klases uz V pārgāju, bet Vasja uz otru gadu IV palika. Bet pēc tam vispār no skolas aizgāja un ar vecākiem aizbrauca uz Japānu.
Lūk Japānā-tad ar viņu arī notika gadījums, par kuru es gribu pastāstīt.
Atbrauca Vasja ar vecākiem uz Japānu. Nolēma vecāki Vasju kādā-nebūt dienestā iekārtot. Bet dienests nepiemeklējas. Ja nu vairs tikai par krāvēju. Bet pārāk jau nu tas neizdevīgi.
Lūk kāds-tad arī pateica Vasjas vecākiem: “Tak, jūs, saka, iekārtojiet savu dēlu par cīkstoni. Redz kāds viņš jums spēcīgs. Bet japāņiem cīņa patīk. Tikai viņi šajā lietā lieli meistari. Tā kā lai jūsu dēls viņu cīkstoņu skolā pamācās. Un ir šeit tāda skola, kur skolotājs japānis, Kurano kungs, krieviski labi runā. Tā kā jūsu dēlam tur kā reiz ērti būs. Pabeigs skolu un slavens cīkstonis kļūs.”
Nopriecājās Vasjas vecāki.
-Kur tad,- saka,- šī skola izvietota?
-Tur un tur,- saka tiem,- uz tādas un tādas japāņu ielas.
Lūk atveda Vasju vecāki uz japāņu cīņas skolu. Iznāca pie viņiem večuks japānis, mazītiņš, dzeltenīgs, viss krunkains- circenim līdzīgs, paskatījās uz viņiem un krieviski prasa:
-Jums kas, prasa,- vajadzīgs?
-A mums,- saka Vasjas vecāki,- vajadzīgs Kurano kungs, japāņu cīņas skolotājs.
Večuks japānis paskatījās uz Vasju, roķeles saberzēja un saka:
-Tas es arī esmu Kurano, džiu-džitsu meistars. Bet jūs, es redzu, man skolnieku atvedāt.
-Ak!- saka Vasjas vecāki,- lūk viņš, mūsu dēls. Apmāciet viņu savā mākslā.
-Nu ko,- saka japāņu večuks,- redzams, jūsu dēls gana spēcīgs jauneklis.
-O!- saka Vasjas vecāki,- tik spēcīgs, ka taisni briesmas!
-Nu tas,- saka japāņu večuks,- vēl nemaz nav zināms. Lai gan, ja gribat, es varu viņu paņemt uz pārbaudi.
-Ļoti gribam,- saka Vasjas vecāki.
-Paņemiet, lūdzu.
Un lūk palika Vasja uz pārbaudi pie Kurano kunga, bet Vasjas vecāki mājās aizgāja.
-Nāciet man līdz,- sacīja Kurano kungs un sāka vest Vasju aiz sevis uz iekšējām istabām.
Iet Vasja aiz Kurano kunga un baidās sienu ar plecu aizskārt, lai māja nesalūztu, mājele tāda trausla, kā spēļu namiņš.
Lūk atnāca viņi uz istabu, kas salmu paklājiņiem noklāta. Sienas arī salmu paklājiņiem apsistas. Bet istabā Kurano kunga skolnieki nodarbojas: grābj viens otru aiz rokām, gar zemi krīt, atkal augšup pielec un viens otru pāri galvai met.
Kurano kungs pastāvēja nedaudz, paskatījās, kaut ko japāniski pavervelēja, ar rokām pavicināja un atkal pie Vasjas krieviski vēršas:
-Lai,- saka,- mani skolnieki tālāk nodarbojas, bet mēs ar jums iesim lūk uz to savrupo istabu.
Iegāja viņi tukšā istabā, arī ar salmu paklājiņiem apsistu.
-Nu,- sacīja Kurano kungs,- vai jūs zinat, kas ir džiu-džitsu?
-Nē,- saka Vasja,- nezinu.
-Tā taču,- saka Kurano kungs,- arī ir mūsu cīņas māka. Vārds džiu-džitsu krieviski nozīmē “kaulu laušana”, tapēc ka mēs tādus paņēmienus zinam, ka patiesi ar vienu plaukstas sitienu pat liela kaulu salauzt varam. Tikai jūs nebīstieties, es jums kaulus nelauzīšu.
-Bet es arī nebīstos,- sacīja Vasja,- esmu stiprs taču.
-Nu,- saka Kurano kungs,- uz savu stiprību jūs pārāk nepaļaujaties. Tūlīt mēs paskatīsimies, kāda jūsu stiprība. Novelciet jūsu jaku un atrotiet piedurknes. Es paskatīsos kādi jums uz rokām muskuļi.
Vasja novilka jaku, atrotīja piedurknes un salieca roku. Muskuļi uz rokas piepūtās kā lodes. Japānis aptaustīja Vasjas roku un pašūpoja ar galvu.
-Lūk skatieties,- sacīja Kurano kungs,- mēs vairāk par visu vērtējam lūk šito muskuli, kurš jums diezgan vājš.
Ar šiem vārdiem Kurano kungs atrotīja savu piedurkni un parādīja Vasjam savu kārno un cīpsloto roku.
-Lūk es roku saliecu,- sacīja Kurano kungs,- jūs redzat, lūk te, sānos pie elkoņa, lodīte. Tas arī ir muskulis, ko mēs vērtējam vairāk par visu. Bet jums- jau viņš vājš. Bet tagad paņemiet mani aiz padusēm un paceliet.
Vasja paņēma Kurano kungu aiz padusēm un pacēla viņu vieglītēm, ka mazu tukšu patvārīti.
-Tā,- sacīja Kurano kungs,- tagad nolieciet mani atpakaļ uz zemes.
Vasja nolika Kurano kungu uz grīdas.
-Labi,- sacīja Kurano kungs,- kaut kāds spēks jums ir ienācies. Bet tagad iesitiet man.
-Hu-Hu!- teica Vasja. –Kā tad es jums sitīšu?
-Lūk tā, ņemiet un iesitiet!- sacīja Kurano kungs.
-Man kaut kā kaunīgi!- sacīja Vasja.
-Ak!- ar īgnumu sacīja Kurano kungs. –Kādas muļķības! Saka jums, iesitiet man! Nu? Nu, iesitiet taču!
Vasja paskatījās uz Kurano kungu. Tas bija maziņš šķidriņš večuks, teju ne divreiz mazāks par Vasju, ar krunkainu sejiņu un piemiegtām ačtelēm. Viena Vasjas dūre bija ne mazāka par Kurano kunga galvu.
“Ko tad,- nodomāja Vasja,- es viņam iesitīšu, bet viņš tepat arī nobeigsies.”
-Nu tak, iesitiet man! Iesitiet man! – kliedza Kurano kungs.
Vasja pacēla roku un nedroši iedunckāja Kurano kungu plecā.
Kurano kungs nedaudz sašūpojās.
-Tas nav sitiens!- uzkliedza viņš. –Vajag sist stiprāk!
Vasja vieglītēm iesita Kurano kungam krūtīs.
-Stiprāk!- uzkliedza Kurano kungs.
Vasja iesita vēl stiprāk. Kurano kungs stiprāk sašūpojās, bet uz kājam tomēr noturējās.
“Ak tu”, nodomāja Vasja.
-Stiprāk!- uzkliedza Kurano kungs.
“Nu labi”, nodomāja Vasja, apgriezās un cik spēka iesita ar dūri Kurano kungam. Bet Kurano kunga Vasjas priekšā neizrādijās, un Vasja, nesastapis pretestību, noskrēja pāris soļus un atsitās pret sienu.
-Ak kur vītenis!- sacīja Vasja.
Bet Kurano kungs jau atkal stāvēja Vasjas priekšā un, ar seju mēdoties, sacīja:
-Nenoskumstiet tak, jaunais cilvēk! Iesitiet vēl reizi man, tikai stiprāk!
“Ak tā! –nodomāja Vasja, - es tevi, circeni, tūlīt piesitīšu! – un nosprieda sist stipri, bet uzmanīgi, ar aprēķinu, lai nepakristu.
Vasja atvēzējās jau ar roku, kad pēkšņi pats saņēma sānā elektrisku triecienu. Vasja iekliedzās un sagrāba Kurano kungu aiz kakla. Bet Kurano kungs ienira kaut kur lejā, un Vasja pēkšņi zaudēja līdzsvaru un, pārlidojis pār japāni, izplājās uz grīdas.
-Ā!- uzkliedza Vasja un pielēca kājās. Bet tūlīt saņēma pa kājām sitienu un atkal zaudēja līdzsvaru.
Kurano kungs sagrāba Vasju aiz rokām un parāva kaut kur sāņus. Vasja pārkāpa kājām un atkal sajuta sevi noturīgā stāvoklī, bet līdzko grasījas sagrābt Kurano kungu, kā atkal saņēma sitienu sānā un pēkšņi izrādījies ar galvu uz leju, nošvirkstināja ar kājām pa griestiem un, pārlidojis pār japāni, atkal izplājās uz grīdas.
Vasja pielēca, mežonīgu skatienu, bet tūlīt pat aizlidoja japānim riņķī un izrādījās uz grīdas guļus stāvoklī.
Pilnīga aptaurējies, Vasja pielēca no grīdas un metās uz durvīm.
-Kurp tad jūs?- uzkliedza viņam Kurano kungs.
Bet Vasja iemetās istabā, kur nodarbojās Kurano kunga skolnieki.
Izgrūstījis tos, viņš izskrēja koridorītī, bet no turienes- uz ielas.
Mājās Vasja atskrēja bez jakas ar izspūrušiem matiem.
-Kas ar tevi?- iekliedzās Vasjas mamma.
-Kur tava jaka? –iekliedzās Vasjas tētis.
Japānā Vasjam neiepatikās, un viņš atgriezās atpakaļ Ļeņingradā.
Tagad Vasilijs Petrovičs Ivanovs dzīvo Ļeņingradā un dien autobusu parkā. Viņa pienākumos ietilpst tas, ka viņš pārbīda no vietas uz vietu salūzušos autobusus.
Man, kā skolasbiedram, viņš pastāstīja stāstu ar japāņu džiu-džitsu skolotāju, bet vispārībā stāstīt par to viņš nemīlēja.
<1935>
linkpost comment

navigation
[ viewing | 240 entries back ]
[ go | later ]