Amerikānis Henrijs Deivids Toro (Thoreau) man līdz šim bija pazīstams ar politiskās domas antoloģijā iekļuvušo traktātu par pilsonisko nepakļaušanos (pirmpublicējums 1849.g.). Latviski nule iznākušais darbs “Voldena jeb Dzīve mežā” Valda Ābola tulkojumā un visnotaļ saistoši komentējošā pēcvārdā ir patiesi suģestējošs, kā rakstīts anotācijā: “filozofiskās prozas piemineklis”. Tāds piemineklis (kas vismaz daļēji ir arī tulkojuma veiksme), kurā jūtama ir pati saspringtas domas un pret straumes eksistences caurstrāvota cilvēka dzīve. Parasti tāds efekts parādās literāri neapstrādātās valgās domās (filozofiskās piezīmes, dienasgrāmatas u.c.), kur nav auditorijas, bet tāpēc jo jūtamāka ir autora klātbūtne.

Vai Toro sludinatā “hands-on” atgriešanās pie dzīves elementārajām formām- “essentials & fundamentals”, dzīves vienkāršībā un nemediētā nepastarpinātībā nepiedāvā sajust mūžības elpu arī mūsdienās veidojot krāšņas brikolējošas konstelācijas un apdzīvojot pilsētvides asfalta džungļus.

Tāpatās kā miglainā Albiona cilvēcei ir devusi Šekspīru un pankroka vectētiņus Sex Pistols, tā Kēnigsbergas jeb tagadējā Kaļiņingradas sniegums ir Imanuels Kants un padomju regeja leģenda Komiķet Ohrani Tjepla. Tur mēs ar direkto akciju grupu Eco-defense iemēģinam pilsētas centrā uz ņedastroikas viaduka alpīnistu ekipējumu gatavojoties ieskvotot radioaktīvo atkritumu tranzīta kuģi ostā. Vietējie rastamani kāšos sasit, līdz ar urbānajiem zemniekiem visā pasaulē, uz lodžijas vai palodzes pašaudzētu kaņepīti. Citu starpā sēklas var visnotaļ legāli iegādāties kaut vai tai pašā Vāczemē īpaši aprīkotās bodītēs ar pīpējamām uzpariktēm klāt pie audzēšanas un lietošanas instrukcijām. Bet, protams, industriāli ražotās pīpes nestāv klāt tautas daiļamatu meistaru darinātām ūdens un vilkmes dūmu dzesējošām ietaisēm, kas pagatavotas mājas apstākļos brikolāžas ceļā pielāgojot alus bundžiņas un kolas pudeles. Šeit izdoma var sacensties ja nu vienīgi ar sava laika TV izklaidējošās pārraides “Prožektor perestroiki” izgaismotajiem dažāda kalibra kandžas dzenamajiem aparātiem. “Ņemam divas slapjās tortes un vienu beigtu kaķi...”, kā nodarbību veltītu etilspirta destilācijai uzsāka skolotāja mūsu vidusskolas organiskās ķīmijas kursā.

Kursabiedrs Gusts, savukārt, bija atnesis uz Universitāti ceptus ozolzīļu miltu plācenīšus pēc psašatklātas tehnoloģijas noņemot produktam vairākkārtīgi vārot tā specifisko rūgtumu. Viduslaiku bada gados tas esot bijis ierasts iztikas avots Vakareiropā. Tieši viņš man arī ierādīja, sievai par šausmām, kā viegli pagatavot velosipēda dubļusargu no vecas riteņa riepas (prišpandoril!).

Toro šeit protams runā par garīgu atjaunotni, nevis par vecuma cenzu uz kādām darba tirgus vakancēm. Jāatzīmē, ka apģērbu Voldenas autors uztver īsteni Maklūena garā ka cilvēka “sevis paplašinājumus”. Bet savai sievai es jau to pašu saku, ka manis nonēsātie tē-krekli nebūt nav sviežami uz karstām pēdām laukā līdzko tajos izplīst kāds lieks caurums. Šajā gadījumā apģērba, kā vienreizējas lietošanas precei var pretstatīt tā maģisko izpratni, kur pietiekami ilgi valkāts krekls ir spējis tevi pasargāt no dažādām nelaimēm un galarezultātā kļūst par bruņukreklu. Vispār lietām novecojot tās iegūst savu raksturu un personību stājoties intīmās attiecībās ar to īpašniekiem. Vai gan kādam ir jāatgādina, cik svarīgi ir pārzināt sava motorizētā iekšdedzes bērīša stiķus un niķus.

Par to kā apģērbs konstruē mūsu sociālo identitāti- tāds novērojums, kas skar paša valkātāja novecošanas procesus. Ar draugiem pie alus kausa konstatējām, ka katram no mums ir divi tē-kreklu komplekti: viens, kurš pietaupāms vasaras sezonai, ko vilkt ārā rādīties un otrs- kurš tikai zem džempera valkājams. Tad lūk, vecums cilvēkam iestājas tad, kad sākotnēji netiek vairs šķirots un krekli diferencēti, bet beigās vispār tie seti nomainās uz diametrāli pretējo, tā,- ka ar vecumu sāc kaunēties, par to, ar ko reiz jaunībā izrādījies.

Gustava pašdarītie pīlādžu vīni izpelnījas Latvijas vīnraudzētāju asociācijas speciāli šim gadījumam radītu godalgu “Par poētiskāko piegājienu” vai kaut kā tā. Bet mūsu ciemiņš francūzis Nikolā to apsmādēja, nenovēlot dzērienam vīna nosaukumu un demonstrējot klātesošiem uz glāzes sieniņām alkohola nosēdumus. Tomēr, vai nu tas mūs atturēs no dziras slavējošas baudīšanas.

Pret aktualitātes diktātu ziņās un tenkās par labu filozofiskai dzīvei: “nepieciešamība būt allaž modram.” Atgriezties atpakaļ pie lietām.

Tā mans draugs, biedrs un līdzgaitnieks Taiss, kurš Rīgā ir atvēris juristu kantori bija sašutis par sava baltvācu izcelsmes vectētiņa tieksmi izbojāt skaistu mantu, piemēram smuki niķelēta motocikla rāmi, pieķepējot virsbūvei kādu personisku akcentu ar epoksīda tepi. Vectētiņš viņam bija nelicenzēts zobu dakteris, kas braukājis ar moci pa Latvijas lauku sētām piedāvājot savus pakalpojumus un atšaudoties ar diviem koltiem no stilbos klūpošiem sētas krančiem. Kurš to ir teicis, ka valsts ir juristu un dentistu sazvērestība? Reiz slēpojot pa mežu ar Taisu mēs nonācām pie gleznaina šķūnīša, kurš lieliski iederējās lauku ainavā. Piekļuvuši tam tuvāk varējām novērot filigrāno dēlīšu apšuvi, bet tad piepeši mana vācu drauga pedantisma svētākās jūtas tika nāvīgi aizskartas ieraugot, ka priekškaramā atslēga ir piesegta no lietus un slapjuma ar gumijas riepas gabalu, kas virs tās bija pienaglots ar rūsainu naglu. Tūlīt tas viņam atsauca atmiņā vectētiņu un viņa paradumus. Bet kāpēc? Kāpēc? viņš taujāja. Avantūrisma gars nav zudis viņa dzimtā, jo drīzumā Taiss grasās atvērt biroja filiāli Minskā.