| harmss kā epigrāfs |
May. 8th, 2005|01:06 pm |
Kaulu laušana
Bija man kāds paziņa. Sauca viņu Vasilijs Petrovičs Ivanovs. 10 gados viņš bija jau skapja augstumā, bet uz 15 viņš jau platumā tā padevās ka sāka līdzināties skapim.
Mes ar viņu mācijāmies kopā vienā skolā. Skolā viņu tā arī sauca par “skapi”. Ļoti viņš bija milzīgs.
Un spēks viņā bija briesmīgs. Mēs viņam ar visu klasi uzklupām, bet viņš mūs kā kucēnus izsvaida uz dažādām pusēm, bet pats pa vidu stāv un smejās.
Notika reiz tāds gadījums. Sarīkojām mēs skolā teātra vakaru. Un lūk, pašas izrādes laikā, ievajadzējās nez-kapēc novietot uz skatuves katedru. Katedru vajadzēja atnest no klases, katedra smaga, nu protams griezās pie Vasjas pēc palīdzības.
Bet jāsaka, visās klasēs spuldzītes bija izskrūvētas, lai apgaismotu zāli un skatuvi. Un tāpēc klasēs bija tumšs.
Vasja metās uz klasi pēc katedras, bet pa tumsu katedras vietā ieķērās krāsnī, izlauza to no sienas un izstūrēja to koridorā. Pēc tam nācās šo klasi remontēt un jaunu krāsni likt. Lūk cik spēcīgs bija mans paziņa Vasja Ivanovs.
Pabeigt skolu Vasjam neizdevās. Mācībām viņš bija maz piemērots un, lai cik nemācītos, tā arī nespēja iegaumēt, cik būs septiņreiz seši. Atmiņa viņam bija slikta un attapība lēna.
Es no IV klases uz V pārgāju, bet Vasja uz otru gadu IV palika. Bet pēc tam vispār no skolas aizgāja un ar vecākiem aizbrauca uz Japānu.
Lūk Japānā-tad ar viņu arī notika gadījums, par kuru es gribu pastāstīt.
Atbrauca Vasja ar vecākiem uz Japānu. Nolēma vecāki Vasju kādā-nebūt dienestā iekārtot. Bet dienests nepiemeklējas. Ja nu vairs tikai par krāvēju. Bet pārāk jau nu tas neizdevīgi.
Lūk kāds-tad arī pateica Vasjas vecākiem: “Tak, jūs, saka, iekārtojiet savu dēlu par cīkstoni. Redz kāds viņš jums spēcīgs. Bet japāņiem cīņa patīk. Tikai viņi šajā lietā lieli meistari. Tā kā lai jūsu dēls viņu cīkstoņu skolā pamācās. Un ir šeit tāda skola, kur skolotājs japānis, Kurano kungs, krieviski labi runā. Tā kā jūsu dēlam tur kā reiz ērti būs. Pabeigs skolu un slavens cīkstonis kļūs.”
Nopriecājās Vasjas vecāki.
-Kur tad,- saka,- šī skola izvietota?
-Tur un tur,- saka tiem,- uz tādas un tādas japāņu ielas.
Lūk atveda Vasju vecāki uz japāņu cīņas skolu. Iznāca pie viņiem večuks japānis, mazītiņš, dzeltenīgs, viss krunkains- circenim līdzīgs, paskatījās uz viņiem un krieviski prasa:
-Jums kas, prasa,- vajadzīgs?
-A mums,- saka Vasjas vecāki,- vajadzīgs Kurano kungs, japāņu cīņas skolotājs.
Večuks japānis paskatījās uz Vasju, roķeles saberzēja un saka:
-Tas es arī esmu Kurano, džiu-džitsu meistars. Bet jūs, es redzu, man skolnieku atvedāt.
-Ak!- saka Vasjas vecāki,- lūk viņš, mūsu dēls. Apmāciet viņu savā mākslā.
-Nu ko,- saka japāņu večuks,- redzams, jūsu dēls gana spēcīgs jauneklis.
-O!- saka Vasjas vecāki,- tik spēcīgs, ka taisni briesmas!
-Nu tas,- saka japāņu večuks,- vēl nemaz nav zināms. Lai gan, ja gribat, es varu viņu paņemt uz pārbaudi.
-Ļoti gribam,- saka Vasjas vecāki.
-Paņemiet, lūdzu.
Un lūk palika Vasja uz pārbaudi pie Kurano kunga, bet Vasjas vecāki mājās aizgāja.
-Nāciet man līdz,- sacīja Kurano kungs un sāka vest Vasju aiz sevis uz iekšējām istabām.
Iet Vasja aiz Kurano kunga un baidās sienu ar plecu aizskārt, lai māja nesalūztu, mājele tāda trausla, kā spēļu namiņš.
Lūk atnāca viņi uz istabu, kas salmu paklājiņiem noklāta. Sienas arī salmu paklājiņiem apsistas. Bet istabā Kurano kunga skolnieki nodarbojas: grābj viens otru aiz rokām, gar zemi krīt, atkal augšup pielec un viens otru pāri galvai met.
Kurano kungs pastāvēja nedaudz, paskatījās, kaut ko japāniski pavervelēja, ar rokām pavicināja un atkal pie Vasjas krieviski vēršas:
-Lai,- saka,- mani skolnieki tālāk nodarbojas, bet mēs ar jums iesim lūk uz to savrupo istabu.
Iegāja viņi tukšā istabā, arī ar salmu paklājiņiem apsistu.
-Nu,- sacīja Kurano kungs,- vai jūs zinat, kas ir džiu-džitsu?
-Nē,- saka Vasja,- nezinu.
-Tā taču,- saka Kurano kungs,- arī ir mūsu cīņas māka. Vārds džiu-džitsu krieviski nozīmē “kaulu laušana”, tapēc ka mēs tādus paņēmienus zinam, ka patiesi ar vienu plaukstas sitienu pat liela kaulu salauzt varam. Tikai jūs nebīstieties, es jums kaulus nelauzīšu.
-Bet es arī nebīstos,- sacīja Vasja,- esmu stiprs taču.
-Nu,- saka Kurano kungs,- uz savu stiprību jūs pārāk nepaļaujaties. Tūlīt mēs paskatīsimies, kāda jūsu stiprība. Novelciet jūsu jaku un atrotiet piedurknes. Es paskatīsos kādi jums uz rokām muskuļi.
Vasja novilka jaku, atrotīja piedurknes un salieca roku. Muskuļi uz rokas piepūtās kā lodes. Japānis aptaustīja Vasjas roku un pašūpoja ar galvu.
-Lūk skatieties,- sacīja Kurano kungs,- mēs vairāk par visu vērtējam lūk šito muskuli, kurš jums diezgan vājš.
Ar šiem vārdiem Kurano kungs atrotīja savu piedurkni un parādīja Vasjam savu kārno un cīpsloto roku.
-Lūk es roku saliecu,- sacīja Kurano kungs,- jūs redzat, lūk te, sānos pie elkoņa, lodīte. Tas arī ir muskulis, ko mēs vērtējam vairāk par visu. Bet jums- jau viņš vājš. Bet tagad paņemiet mani aiz padusēm un paceliet.
Vasja paņēma Kurano kungu aiz padusēm un pacēla viņu vieglītēm, ka mazu tukšu patvārīti.
-Tā,- sacīja Kurano kungs,- tagad nolieciet mani atpakaļ uz zemes.
Vasja nolika Kurano kungu uz grīdas.
-Labi,- sacīja Kurano kungs,- kaut kāds spēks jums ir ienācies. Bet tagad iesitiet man.
-Hu-Hu!- teica Vasja. –Kā tad es jums sitīšu?
-Lūk tā, ņemiet un iesitiet!- sacīja Kurano kungs.
-Man kaut kā kaunīgi!- sacīja Vasja.
-Ak!- ar īgnumu sacīja Kurano kungs. –Kādas muļķības! Saka jums, iesitiet man! Nu? Nu, iesitiet taču!
Vasja paskatījās uz Kurano kungu. Tas bija maziņš šķidriņš večuks, teju ne divreiz mazāks par Vasju, ar krunkainu sejiņu un piemiegtām ačtelēm. Viena Vasjas dūre bija ne mazāka par Kurano kunga galvu.
“Ko tad,- nodomāja Vasja,- es viņam iesitīšu, bet viņš tepat arī nobeigsies.”
-Nu tak, iesitiet man! Iesitiet man! – kliedza Kurano kungs.
Vasja pacēla roku un nedroši iedunckāja Kurano kungu plecā.
Kurano kungs nedaudz sašūpojās.
-Tas nav sitiens!- uzkliedza viņš. –Vajag sist stiprāk!
Vasja vieglītēm iesita Kurano kungam krūtīs.
-Stiprāk!- uzkliedza Kurano kungs.
Vasja iesita vēl stiprāk. Kurano kungs stiprāk sašūpojās, bet uz kājam tomēr noturējās.
“Ak tu”, nodomāja Vasja.
-Stiprāk!- uzkliedza Kurano kungs.
“Nu labi”, nodomāja Vasja, apgriezās un cik spēka iesita ar dūri Kurano kungam. Bet Kurano kunga Vasjas priekšā neizrādijās, un Vasja, nesastapis pretestību, noskrēja pāris soļus un atsitās pret sienu.
-Ak kur vītenis!- sacīja Vasja.
Bet Kurano kungs jau atkal stāvēja Vasjas priekšā un, ar seju mēdoties, sacīja:
-Nenoskumstiet tak, jaunais cilvēk! Iesitiet vēl reizi man, tikai stiprāk!
“Ak tā! –nodomāja Vasja, - es tevi, circeni, tūlīt piesitīšu! – un nosprieda sist stipri, bet uzmanīgi, ar aprēķinu, lai nepakristu.
Vasja atvēzējās jau ar roku, kad pēkšņi pats saņēma sānā elektrisku triecienu. Vasja iekliedzās un sagrāba Kurano kungu aiz kakla. Bet Kurano kungs ienira kaut kur lejā, un Vasja pēkšņi zaudēja līdzsvaru un, pārlidojis pār japāni, izplājās uz grīdas.
-Ā!- uzkliedza Vasja un pielēca kājās. Bet tūlīt saņēma pa kājām sitienu un atkal zaudēja līdzsvaru.
Kurano kungs sagrāba Vasju aiz rokām un parāva kaut kur sāņus. Vasja pārkāpa kājām un atkal sajuta sevi noturīgā stāvoklī, bet līdzko grasījas sagrābt Kurano kungu, kā atkal saņēma sitienu sānā un pēkšņi izrādījies ar galvu uz leju, nošvirkstināja ar kājām pa griestiem un, pārlidojis pār japāni, atkal izplājās uz grīdas.
Vasja pielēca, mežonīgu skatienu, bet tūlīt pat aizlidoja japānim riņķī un izrādījās uz grīdas guļus stāvoklī.
Pilnīga aptaurējies, Vasja pielēca no grīdas un metās uz durvīm.
-Kurp tad jūs?- uzkliedza viņam Kurano kungs.
Bet Vasja iemetās istabā, kur nodarbojās Kurano kunga skolnieki.
Izgrūstījis tos, viņš izskrēja koridorītī, bet no turienes- uz ielas.
Mājās Vasja atskrēja bez jakas ar izspūrušiem matiem.
-Kas ar tevi?- iekliedzās Vasjas mamma.
-Kur tava jaka? –iekliedzās Vasjas tētis.
Japānā Vasjam neiepatikās, un viņš atgriezās atpakaļ Ļeņingradā.
Tagad Vasilijs Petrovičs Ivanovs dzīvo Ļeņingradā un dien autobusu parkā. Viņa pienākumos ietilpst tas, ka viņš pārbīda no vietas uz vietu salūzušos autobusus.
Man, kā skolasbiedram, viņš pastāstīja stāstu ar japāņu džiu-džitsu skolotāju, bet vispārībā stāstīt par to viņš nemīlēja.
<1935> |
|