norkoz

Rudais tuņejadjecs reloaded^*

Pārizdoti krieviski Maskava, Eksmo, 2004.g ir Solomona Volkova “Dialogi ar Brodski”. Pēdējā nodaļā Dzejnieks sevi definē kā ‘metafizisku vienību’, kas lieki nedramatizē ārpasaules notikumus (psihene, prāva, izsūtījumi uz austrumiem un rietumiem; jā, citu starpā,- arī Nobeļa prēmija), lai tā vietā kā rezignēts seismogrāfs uztvertu laika un devēseles maigās svārstības. Tas sasaucas ar Ļimonova jaunāko opusu iznākušu Ad Marginem “Toržestvo metafiziki” (tāds kā “Metafizikas triumfs”), kurā Eģička transformē savu neseno zonā sēdēšanu par askētiski vizionāras pieredzes skolu. Ja Brodskis vienkārši tur jau atrodas, tad nacbolu virsaitis disciplinēti saspringst un atspēries sava individuālā tuksneša smiltīs iedabū kā Minhauzens aiz bizes sevi par varītēm tajās smalkajās sfērās. Tādam klasiskās kultūras mantojuma pokemonam^** kā man, protams, paslīd pāri kā no pīles ūdens visas kulturoloģiskās un poētiskās fineses. Tai pat laikā dramaturģiski kolorīti šķiet Brodska proletāriskās runas apgriezieni, kas sākotnēji izsit no sliedēm mīkstčaulīgo lirofīlu Volkovu. Tā, piemēram, “Gutalīns”, kā izrādās, ir iesauka Josifam Visarionovičam Staļinam “on že Džugašvili”, tāpēc ka Pīterā visi kurpnieki esot bijuši “aisori”.

Brodskis: A kur jūs dzīvojāt visu dzīvi, Solomon? Kādā valstī?

Volkovs: Kad nomira Staļins, es dzīvoju Rīgā.

Brodskis: Tad skaidrs. Rīgā tā, protams, nerunāja.

Vispār tāda normāla un katram zāles nesmēķētājam, vai arī tiem, kas tieši tāpēc atmetuši,- sirdī dziļi saprotama ksenofobija, kas arī dzejā paradās: “cvetniji nas koņečno zažaļi”. Lieliski par to spriedelē Žans Liks Nansī starptautiskā “all stars” kinoalmanahā, kas veltīts Jurim Podniekam un Hercam Frankam “10 minūtes vecāks”. Un tai pat laikā patiess izbrīns par pašam adresēto antisemītismu, bet pēdējais drīzāk iziret no tādas impotentas skaudības, jo kā Gubermans raksta savās gariku častuškās par ebrejiem, kuri pa pasauli apputeksnējot iznēsā krievisko garu.

Grāmata ir izglītojoša. Līdz ar Volkovu uzzināju daudz jauna: tā, piemēram, padomjlaika (Brodska klejojumu periods ģeoloģiskajās ekspedīcijās) klaidoņi “biči” nav vis tik miermīlīga cilts kā amerikāņu the hobos; vairumā gadījumu tie ir “ar nažiem un srokiem (izciestiem ieslodzījuma termiņiem)”.

Neliekuļojot jāatdzīstas, kas vienīgais, ko es no galvas iz Brodska atceros ir parupji (pašironiski?) jociņi tipa: “Nad arabskoi mirnoi hatoi/ Gordo rejet žid porhatij”, par ko arī degšu elles ugunīs, jo ne velti Vudijs Allens tādus literatūrkritiķus ievieto Dantes loku lifta pēdējā stāvā.

Tad vēl “na zlobu dņa”^***, kā saka, pirmais, kas uzkrīt ir šokējošie Poēta pārspriedumi par Tautu Tēva harizmu, kas it kā nesaskan ar viņa citviet aktīvi noliedzošo nostāju pret jebkāda veida psihoanalītiskiem kultūras skaidrojumiem. Staļinam un viņa laikiem vispār ir diezgan liela loma atvēlēta bērnības un jaunības sadaļu lappusēs. Viņa popularitāte rietumu kreisās inteliģences vidū izrādās ir apskatāma pedējās latentā homoseksuālisma kontekstā. Un es jau sāku raizēties, kāpēc man pēdējā laikā Džordžs Dabljū Bušs sāk likties tāds simpātisks. Citu starpā publiskā pelnu kaisīšana uz galvas Jaltas konferences sakarā DWB izpildījumā, notika vēl pirms Vizītes Rīgā kāda NTV žurnālista teleintervijas jautājumā par fašisma atdzimšanu Baltijā, kur Jurim Junioram Krūmiņam nācās atzīt, ka neba Krievija vienīgā ir vēsturiski nonākusi “bad boy” statusā. Šitais Deus ex Machina dievīgi izgaismoja kā tāds lakmusa papīrītis nacionālā haraktera īpašību listē d..sā līšanu kā prioritāro. Sloterdeikam ir brīnišķa provinciālisma definīcija: “vēlme pakļauties vairāk regulām nekā tas aktuāli tiek pieprasīts”. Verga psiholoģija: nolasīt saimnieka vēl neizteiktās vēlmes. Kāpēc ārijiešu saimniekam ienākot viss netīrais “žīdu šaušanas “ darbiņš izrādījās jau praktiski padarīts? Kāpēc no visām Baltijas republikām šeit ir izrādījies lielākais “cittautiešu” skaits? Un tagad arī kārtējo reizi ielas tika veiksmīgi attīrītas no nevēlamiem elementiem: ubagiem un miera plakātiem, tak jau jaunajam saimniekam par godu. Ordnung muss sein! Citu starpā, pēc kāda vadoša socioloģijas kantora aptaujām antisemītisma līmenis Latvijā joprojām ir izrādījies pārāk augsts, lai kāds uzdrošinātos šos datus šeit publicēt. Bet pati “latviskā baltā pasaulizjūta” ((c) Skaidrīte Lasmane) jādomā, vēl dabūs trūkties, kad saskaņā ar ES imigrācijas kvotām visi beļašu pārdevēji Rīgā izrādīsies, piemēram, no Somālijas.

Vispār globalizācijas sekas, kā rādās ir tas, kas Brodski lielā mērā atturēja no atgriešanās Pēterburgā tad, kad tas atkal kļuva iespējams; nožēla par visā Eiropā vienādi ģērbtajiem jauniešiem, neraugoties uz arhitektūras un altārgleznojumu lokālo kolorītu, iedzīvotāji ar platākiem vaigu kauliem un kristīgās kultūras noriets. Sic transit gloria mundi!

Pavisam brīnišķīgi ir tas, kā Volkova izprovocēts Brodskis ar ģēnijiem raksturīgu kategorismu (kā stāsta Andreja Tarkovska personīgajā komponistu hitparādē Bahs ieņēmis godpilno pirmo vietu, bet ne tāpatās, kā Jums vai man, prastiem mirstīgiem, kam arī varbūt varētu patikt Bahs- viņam visi pārējie sekoja sākot tikai ar devīto kārtas numuru) pedalē savu viedokli krievu kultūrai centrālās Poēta-Tirāna dihotomijas apspēlē:

Brodskis: Pēc manas gaumes, pats labākais, kas par Staļinu ir uzrakstīts,- tā ir Mandelštama 1937.gada “Oda”.

Volkovs: Viņa man, starp citu, atgādina Pikaso darināto Staļina portretu, par kuru es runāju.

Tā lūk. Vienkārši pateicoties Volkovam un tehnikas attīstībai (magnetofons) mūsu priekšā Brodskis ir kā dzīvs. Es domāju, ka līdzās literatūrkritiskiem materiāliem par dzejniekiem Cvetajevu, Frostu, Odenu un Ahmatovu šī nosacīti “privātās dzīves” komponente ir padarījusi Volkova grāmatu par unikālu “intelektuālo bestselleru”. Tas arī ir fascinējošākais- tekstā dzirdēt cilvēka balsi: Lakāna semināri, Mamardašvili lekcijas, Rozanova numismātiski valgās domas.