psychozabawa - tulkojot Platonovu [entries|archive|friends|userinfo]
norkoz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| zhzh RADIO ]

tulkojot Platonovu [Mar. 25th, 2014|03:03 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
tas ir kā klibot valodas lietojumā. problēma kā panākt to eleganci, kas piemīt šai klibošanai krieviski
linkpost comment

Comments:
[User Picture]
From:[info]punkts
Date:March 26th, 2014 - 08:07 am
(Link)
Tu kaut ko tulko uz krievu valodu?
[User Picture]
From:[info]norkoz
Date:March 26th, 2014 - 10:22 pm
(Link)
otrādi (no krievu)- vnk. Platonovam ir īpatns valodas lietojums, ko slavens tulkotājs raksturoja kā " valodas lietojuma izgudrošana no jauna, no nulles" Platonovs un Zoščenko ir divi ekstrēmi 20-to gadu jaunās revolūcijas valodas "novojaz" lietojumā, kur Platonovs izmanto Gramši(?) revolucionāro metafiziku, kas ir utopiski pesimistiska, bet gribas- darbības optimistiska (cīņa bez cerībām uz uzvaru- skat. manus iepr. postus par Platonovu un Fjodorova "filosofija obshego dela") kamēr Zoščenko stjobās par to- novojazu
[User Picture]
From:[info]punkts
Date:March 27th, 2014 - 07:54 am
(Link)
Man nebija skaidrs, kāpēc tu par Platonovu saki klibošanu?
[User Picture]
From:[info]punkts
Date:March 27th, 2014 - 08:11 am
(Link)
Ja tu tulko Platonovu, es gribētu uzzināt vairāk.
[User Picture]
From:[info]norkoz
Date:March 27th, 2014 - 03:46 pm

tā apmēram

(Link)
Gruntsbūve
Garstāsts
Personīgās dzīves trīsdesmitgades dienā Voščevam iedeva uzrēķinu nelielā mehānismu rūpnīcā, kurā viņš guva līdzekļus savai esamībai. Atlaišanas dokumentā viņam ierakstīja, ka atstādināts no ražošanas viņš tiek dēļ augošas vājspēcības viņā un domīguma kopīgā darba tempā.
Dzīvoklī Voščevs paņēma mantas maisā un izgāja ārpusē, lai svaigā gaisā labāk izprastu savu nākotni. Taču gaiss bija tukšs, nekustīgie koki saudzīgi glabāja tveici lapās, un putekļi garlaicīgi klāja tukšo ielu- dabā bija tāds stāvoklis. Voščevs nezināja kurp viņu velk un atspiedās pilsētas galā pret zemu kādas muižas, kurā bezģimeņu bērnus apmācīja darbam un lietderīgumam, sētu. Tālāk pilsēta pārtraucās- tur bija vien dzertuve peļņā gājējiem un mazapmaksātām kategorijām, kā uzņēmums stāvoša bez kādas apsētas, bet aiz dzertuves slējās mālains paugurs, un vecs koks auga uz tā viens gaišajos laikapstākļos. Voščevs aizbrida līdz dzertuvei un iegāja tajā klausot cilvēku sirsnīgām balsīm. Šeit bija neizturēti ļaudis, nodevušies savas nelaimes aizmirstībai, un Voščevam viņu starpā kļuva blāvāk un vieglāk. Viņš dzertuvē bija klātesošs līdz vakaram, kad iešalcās mainīgu laikapstākļu vējš; tad Voščevs pienāca klāt atvērtam logam, lai pamanītu nakts iestāšanos un ieraudzīja koku uz mālainā paugura- tas līgojās negaisā un slēptā kaunā saritinājās tā lapas. Kaut kur, šķiet padtirgkalpotāju dārzā, tvīka pūtējorķestris; vienveidīga nepiepildītuma mūzika tapa vēja aiznesta dabā pār piegravas tukšaini, jo prieks tam reti pienācās, taču tas arī nespēja veikt ko vienlīdzīgu mūzikai un pavadīja savu vakarīgo laiku nekustīgi. Pēc vēja atkal iestājās klusums un to noklāja vēl klusāka krēsla. Voščevs apsēdās pie loga, lai vērotu nakts maigo tumsu, klausītos dažādās bēdīgās skaņās un liktu raupji akmeņcietu kaulu ieskautai sirdij mocīties.