tikšanās |
[Aug. 15th, 2013|10:10 am] |
nu tātad pēdējā objektā aizvakar man sanāca ļoti jauka saruna. man bija jāved sūtījums uz Armitsteda ielu, ko arī nogādāju. pulkstens bija aptuveni septiņi, tas bija sūtījums ārpus mana darba laika, un es biju pa lielam nokavējis amerikāņu fotogrāfa lekciju kino Rīga (Splendid palasiņā). izdomāju ar mobilo nobildēt sētā esošos mincīšus. pa durvīm iznāca vecs vīrs, ko pirms tam jau biju pamanījis pie loga. biju domājis, ka tam būs kādas pretenzijas. 'vai jūs uzņēmāt kaķīšus?' 'jā!' 'kādēļ?' 'vai tad nedrīkst?' 'drīkst, man jau ļoti patīk, ka uzņem' 'ā, nu tad labi. tāpatās uzņēmu. prieka pēc. man patīk kaķīši'
tad vīrs izstāstīja daudz par kaķīšiem - viens no tiem bija viņa. bet bija vēl divi, kas visu laiku staigāja kopā un mīlinājās - tiem bija nomirusi saimniece. viņš viņiem dod ēst, bet pat ziemā tie abi iet visu laiku staigāt un dzīvoties pa āru, jo ir savvaļnieki. sāka līt (jo lija ik pa brīdim visu laiku), pagāju zem jumtiņa, un tad izrunājām visu par manu un viņa darbu (strādājis Bērnu slimnīcā), par ārzemēm (bērni jau uz ārzemēm aizbraukuši, jo tur labāk pelna), valodām (dāņu / norvēģu atšķirībām, cik viegli viņam būtu iemācīties angļu), par Latviju, utt. viņam rokās bija sērkociņi, laikam kaut ko gatavoja, un vienā brīdī teica 'visu jums labu! lai jums vienmēr veicas!' un iegāja atpakaļ. ļoti vērtīga tikšanās.
pēc tam pa lietu vēl aizbraucu uz lekciju un redzēu pēdējās 10 minūtes, bet ar to arī ieskatu guvu. labas bildes. |
|
|
Comments: |
Šitādas sarunas un iepazīšanās parasti ir vienas no vērtīgākajām manā mūžā. Par laimi, nez kāpēc visādi večuki nāk runāties tieši ar mani.
jā, es ticu, ka tev tā varētu būt. pie manis jau vispār arī bieži vien kāds atnāk. :)
iedomājies, viņi ir tik ilgi jau dzīvojuši. tas ir kaut kur neaptverami.
Jā, runāties ar cilvēkiem, kuri bija vecāki par tevi laikā, kad tevis vispār nebija, tas arī ir pizģec.
tajā pašā laikā es visu laiku nesaprotu, ko tieši par sevi stāstīt. stāstīt taču var tik daudz ko un vienmēr ir kaut kāds fokuss. es īsti nesaprotu, kas tieši ir svarīgs. 70 gadu vecumā tam vajadzētu būt vēl grūtāk - saprast, kas tad tieši ir tas, ko vajag pastāstīt. vai arī varbūt tad viss tieši izkristalizējas un top skaidrs?
Es pārāk bieži nerunāju. Viņi jau nāk runāties, es parasti klausos. Bet tāpat parasti iestarpinu kaut ko par ceļojumiem vai kā. Citreiz var runāties par augstāko izglītību. Tā kā es uzskatu, ka LV ar to ir dirsā, tad parasti šie cilvēki piekrīt un ir gatavi diskutēt tālāk :D Bet laikam jo vecāks paliec, jo vienkāršākas tēmas - tur par dabu, kaķiem, alkoholu un tā.
kāpēc tad mēs studējam tās visas filozofijas, antropoloģijas, teoloģijas, psiholoģijas, vēstures, utt? lai vecumdienās būtu lielāks kaifs parunāt par kaķīšiem un to, kādu alu labāk dzert?
piemēram, darbā, ko pašlaik daru, man būtu iespējama neliela karjeras izaugsme, es varētu nokļūst labākā firmā, kurā mēnesī varētu saņemt 500+ ls, un tad jau ar to varētu dzīvot. tas, ka man visu laiku ir visādas pārdomas, ka esmu sentimentāls, man tikai traucētu strādāt.
es vienkārši savilku kopā augstāko izglītību un veco cilvēku sarunu tēmas | |