Vakar kaut kā visu dienu pavadīju, visu ko darot, nesanāca diendusa.
Tāpēc šodien, lai neaizmirstu, sāku tieši ar to jau kādos 9 no rīta :D

Besī, ka zvanās visādi numuri.
Vakar vienam pacēlu - piedāvāja mūsu komandai formas izgatavot. Ē... Nu... Pieņemsim zināšanai.
Šodien kaut kas zvana, kad V miga. Tā kā es parasti cenšos pacelt, ja zvanu pamanu (ja nu kaut kas tiešām svarīgs. Tur no skolas zvana vai tml.), atbildu. Bla bla no kaut kādas firmas, vai varu runāt. Nē. Kurā dienā pārzvanīt? Nē, citā dienā ne, zvaniet pēc pusstundas. Ir pagājušas vairākas stundas un no zvana ne vēsts. Neba es gaidu, tīri reģistrēju situāciju un pat priecājos, ka nezvana.

Pirms gada Maximā M nopirkām uzziedināmu amarilli, bet izrādījās, ka trāpījies neziedošs, tik kuplām lapām. Neko, salasījos info, ka var uzziedināt pēc gada.
Daudz necerot, pa vasaru paturēju uz lodžijas, pabaroju, rudenī nolikām saimniecības telpā un ļāvām "nomirt". Es tiešām domāju, ka tas augs tak nomirs un nekas nebūs, jo man ir pirkstiņi parastie nevis zaļie un apstākļi nebija gluži kā "instrukcijā".
Un, šetev! Šīs nedēļas sākumā ieeju saimniecības telpā, bet tur no sīpola spiežas laukā lapiņas un 2 (!!) ziedkāti!
Aug pa vairākiem cm dienā. Skatos un brīnos.

Pusdivos naktī pienāk ēpasts no DPD: nākamajā diennaktī piegādāsim sūtījumu.
Tas ir rīt vai šodien?
Pēc tam jau precizējošās ziņas, ka šodien un tā. Bet man bija, ko galvu palauzīt.

Mja, labi, ka mums gāzes plīts un daudz sveču.
Elektrības vēl nav.
Cepeškrāsnī (tā mums elektriskā) gatavojamās vakariņas drīz būs gatavas uz pannas. Laikam tač vajadzēja šovakar izvēlēties suši un šito atstāt uz rītvakaru...

Šodien mājās bez elektrības, pa druskai kārtojam, gatavojamies, ka mūsu te būs vairāk.
Elektrību sola atdot ap 18.00, lai slavētas ierīces ar akumulatoriem!
A sadomāja pie pusdienām noskatīties sen diskā nopirktu Melno gulbi. Es jau uzreiz paziņoju, ka man šī filma šobrīd nav piemērota un regulāri atslēdzos telefonspēlītēs, bet viņš pats divreiz gandrīz pārtrauca skatīties - sākumā pirms ieskrienas šizo līnija un uz beigām, kad šizo pilnā sparā. :D
Jāizvēdina dzīv.istaba un jāsadzedz sveces, tumsiņa nāk.

Šo dienu aizvadu aptuveni tā:
žēlojos, slinkoju, regulēju apkārtējos. Pēc brokastīm drusciņ pagulēju, nu, cik tas iespējams, ja mājā ir padsmit cilvēki no kuriem diviem nav pat gads. Naktī gulētas stundas piecas.
Uz vakariņām plānojas 20+ cilvēki (8 bērni). Kupla tā ģimene no manas puses, un šitie ne tuvu nav visi, tikai tuvākie, ilggadējais sastāvs ar saradušamies paplašinājumiem.

Priecīgus svētkus!
Nezinu gan, kā man pašai būs ar to priecīgumu, pamatā jūtos "man vienalga".

Šodien P grupiņā bijis Ziemassvētku vecītis. Skatos bildes, ko audzinātāja ielikusi vacapiņā, un redzu, ka kaut kāds gados jauns vecītis, ne ierastais. Un tad, atverot P bildi, ieraugu - tas ir skolas DIREKTORS! (P grupiņa ir skolā.)
Viņš te strādā jau 4to gadu. Jau sākumā bija skaidrs, ka foršs čalis, un viņš daudz ir paveicis, bet šis gājiens ir vienkārši supermīmīmīlīgs.
Nez, pie "lielajiem" arī ies pats? :)

Sadusmojos uz M, kura savu laiku tērē jūķūbes sūdiem, nolasīju viņai morāli un arī pati saņēmos kaut ko vajadzīgu izdarīt jau tagad nevis vēlāk.

Lieko našķu saldēšana rullē.
Pavirinu atvilknes un varu izvēlēties: gribu resnēt, ēdot šokobiskvītu, biezpiena pončikus vai biezpiena sacepumu. :D

Šodien māju apstaigā sektanti, par nākotni grib parunāt un pastāstīt, kas valda pār pasauli.
Labi, ka A ir kaut kur pagrabā, viņš būtu dažas minūtes pieklājīgi uzklausījis un tos papīra sūdus paņēmis, es pateicu, ka man tās lietas ir skaidras un aizvēru durvis.
Mēs te dzīvojam 7,5 gadus, šī laikam trešā reize, kad šitie ieradušies. Varat mūs apskaust :D Vēl viena dzīves ciematā priekšrocība :P

Mūsu mazā mīļā meitiņa M (10 gadi, baigi jau nu maza) šodien beidzot piedalīsies nometnei līdzīgā pasākumā. Gadiem ir bijuši nometņu piedāvājumi, lielākoties ar pazīstamāku vidi un/vai cilvēkiem, bet viņa izvēlējās šo: https://learnit.lv/hakatons/
Pilnīgi sveša vide, sveši cilvēki un nevarētu teikt, ka viņa regulāri čakarētos ar programmēšanu un vispār līdz nesenai pagātnei būtu zinājusi par tādiem mikrobitiem. (Taču viņu nenoliedzami interesē un izaicina ar programmēšanu saistītais.)
Bet šo viņa kopš uzzināšanas gaida ar satraukuma pilnu nepacietību un sajūsmu.

Kas man patīk - rīkotājiem atbildīga pieeja ēdināšanai, izsūtīja aptauju par alerģijām un ēšanas īpatnībām, nodrošināšot atbilstošu ēdienu. Tik vien, ka pasākums sākas pēc A darba laika un beidzas pirms.
Ai kā turu īkšķus, lai viss labi!

Talantīgi izmazgāju gaišo veļu.
Ieliku arī vienu koši rozā sintētisku krekliņu un uzliku visu uz 90 grādiem.
Daļa apģērba ir smuki rozā, par laimi, šķiet, ka tikai mans un meiteņu, A apģērbs no kaut kādiem citiem materiāliem (?). Lieku ģimenei pārbaudīt arī, vai viņu peldkostīmi, kurus pēdējā brīdī piemetu, vēl ir pareizajā izmērā. :D

Te jau vairs neko vairāk, kā izsmieties! :D
Cirslītis.

Es jau kādu nedēļu pamatā slinkoju, bet smadzenes tāpat nosvilušas - M prasa, kā angliski ir sviedri, un es pārliecinoši ar anglisku izrunu paziņoju, ka POT un esmu gatava izskaidrot izrunas atšķirību no POT kā, hmmm, grāpja.
Karstums, katevdivideviņi!

Vakar uztaisījām nelielu šopingu par godu gaidāmajai P dzimenei (6 gadi jau!).
Sapirkām varavīkšņkrāsainas lietas Taigerā, pēc tam papīra traukus un cukura mastiku Gemosā.
Skaidrs, ka tai otrajā atkal izsiekalojos uz gatavošanas un konditorēšanas piederumiem - gribētu mācēt vismaz kaut ko no tā visa izmantot. Piem., konditora maisiņu, īpaši, kad ieraugu tādu, kas garāks par manu roku :D

Man vispār paveicies, ka tagad mājās ir pašai sava skulptore. Ir jau skaidrs, ka vizuālajā mākslā M lauciņš ir tieši telpiskās mākslas - ar mega aizrautību ķibinās ar visādiem veidošanas materiāliem, radot fantastisku rezultātu. Tagad man vairs nebūs uz tortēm jātaisa krēma kakiņas (tieši tā vienmēr izskatās mani mēģinājumi no tūtas izspiest kaut ko smuku), tā vietā M veidos rozes vai jebkādus tematiskos rotājumus no cukura mastikas.

(Es joprojām nesaprotu, kaMpēc tas bērns mokās [nosacīti, jo patīk un galā tiek, tikai uz spēlēšanu neraujas] mūzikas skolā, ja tik pat labi varētu ar prieku un aizrautību mākslot mākslas skolā. Bet, nu, lai! Šķiet, ka mākslas ar pliku talantu pēcāk vieglāk apgūt, nekā to, ko klasiskā mūzikas skolā māca.)

Pie vilciena ar A veicām maiņu, atdevu bērnus un iekārtojos vagonā un... Vai atslēgas viņiem ir?!?!
Sasaukt neizdevās, gandrīz durvīs iespiedos. Sazvanīju, nava. Muhahahā. Viņi gribēja uz karjeru un tā, bet es mājās būšu ap 10iem.
Beigās izštukoju izmest nākamajā stacijā, sarunājām, un vēl patrāpījās viegli sazīmējama vieta pretī durvīm. A šodien līdzi bija velo, atstās bērnus pazīstamiem laukumiņā un močīs pēc atslēgas.
Divi cirslīši :D

Pirms pusotras-divām nedēļām man uz deguna bija aukstumpumpa.
Vakar sāka mesties uz apakšlūpas. Šodien jau milzu pūšļa stadija. 3x. Aha, man uz apakšlūpas ir trīsas fakinas milzu aukstumpumpas.
Sukasbļa.
Ēst nāksies caur salmiņu, vai???

Nopirku lētāko avokado savā mūžā.
Vietējā mazveikalā avokado 90ciktur centi gabalā, bet tādi smuki.
Kasiere gan ieskaitīja nevis par gabalu, bet pēc svara. Un uz manu atkārtoto norādījumu, ka cena ir gabalā, atmeta ar roku un pasmaidīja "šodien var". Tā dabūju gatavu 'kādo par 17 centiem.
Viņai laikam pēdējā darba diena :D

Pasūtīšu sev colour changing egg timer, kas jāvāra kopā ar olām. Perfektās mīksti vārītās olas (tādas, kur viss dzeltenums šķidrs) - es jūs gaidu!

Naktī beidzot kaut kas nolija. Agri no rīta pat bija drusku peļķītes.
Principā lietus mūsu ciemā nebija bijis vairāk kā mēnesi, ja neskaita dažas pārpratuma pēc nokritušas lāses, kas momentā "izkusa".
Tagad kovārņi staigā pa zāli un lasa no ierakumiem izlīdušos gliemežus un citus gardumus.