Abus bērnus (kad nu kurš cēlās) pervim ģelom nogādāju pie loga.
M seja staroja, bet mute neizdvesa ne vārda.
P izspieda klusu "sņēks" un tad ņēmās bez apstājas stāstīt, ka ies ārā, ka viņai dzeltena (balta) pufaika, ka man arī pufaika, ka viņa ķers sniegu rokā.

Tūliņ iesim viņas fantāzijas piepildīt.

Tie pāris pļurīga sniega centimetri gan nav nekas TĀĀĀDS, bet bērniem (un man) prieks, ka vispār tas sņēks ir.