From: pukis	Date: 16. Maijs 2014 - 00:05		(Links)

Lielajam jau ir 19 gadu, bet atvadoties vēl tagad mēdzam teikt šādu frāzi - buča, buča, bļu, bļu, bļu, atā. Šāda atvadīšanās mums sākās aptuveni tādā vecumā, kādā tagad ir P.;) Un iniciators bija pats jaunais cilvēks.;)

	From: halina	Date: 16. Maijs 2014 - 09:19		(Links)

Nu iespējams, vairāk naudas dotu vairāk iespējas smaidīt.
Bet mums ir vairāk naudas un manuprāt tikuntā agrāk bijām smaidīgāki.

Bet protams "- "iestāstot sev, ka esi baigi laimīgs, laimīgāks nekļūsti";"

Mums, šķiet datori un katra paša iekējās prioritātes neļauj visu tā izbaudīt. Varbūt pat tie brīžiem pilnīgi pretējie uzskati ir tie, kas bojā gaisu.

Laikam jāparunā atkal ar vīru.

From: ninona	Date: 16. Maijs 2014 - 09:29		(Links)

Protams, ka nauda neatrisina visu. Kā A stāstīju - man katru dienu, izejot no mājas ir bēdīgi par to, kā mēs esam ģērbti. Ja varētu iegādāt tādas drēbes, kādas vēlos, man būtu priecīgāk. Ja varētu pabeigt remontu (nomainīt grīdu), nopirkt jaunu gultasveļu... Bez lielas rēķināšanas paceļot kaut tepat pa Latviju negrabošā nenorūsējušā mašīnā...
Kad rūpes būtu tikai par to, ko tieši gatavot vakariņās, ko tieši vilkt mugurā un kur un kad tieši braukt ceļojumā :)

Runājot par to "iestāstīšanu" - tāds pavisam vienkāršs aspekts "man ļoti patīk cept maizi, cepumus, tortes", kaut arī patiesībā es priecātos, ja varētu atļauties to visu vajadzīgajos daudzumos vienkārši nopirkt.

Rūpes, rūpes ir tās, kas padara mūs nesmaidīgus. Bet tas nenozīmē, ka neesam laimīgi (kaut kur dziļi iekšā).

	From: pikaczu	Date: 16. Maijs 2014 - 09:37		(Links)

Mees esam smaidiigi nevis pa tieszo no naudas, bet no iespeejas pabuut divataa, bez beerniem, ko muusu gadiijumaa naakas pirkt par naudu.