From: halina	Date: 18. Septembris 2013 - 15:40		(Links)

Interesanti.

Es domāju vai tas nav viens no dabiskajiem procesiem, kad cilvēks kļūst lēnām par pašu un atdalās no mammas. Var gadīties, ka "pa dušam" parunāties sanāks tikai retu reizi. (kad būs pirmā mīlestība cauri vai tamlīdzīgi...)

Kad Tu iepriekšējo reizi šādi pieglaudies un parunājies ar savu mammu?

Man ar mammu sen tā nav bijis. Bet omītei vienreiz izkratīju sirdi un paraudāju klēpī. Tas bija OH.

From: ninona	Date: 18. Septembris 2013 - 15:53		(Links)

Ir dabīgais, bet man izpalika tā pāreja, tas viens gads.

Es un mūsu mamma? Visticamāk pirms gadiem 20, vai pat senāk. Kad viņa mani vēl šūpināja uz pēdas un es viņu jau apskāvu nevis ar maigumu, bet ar visu spēku. Mana pubertāte mūsu kontaktu nogrieza pavisam.

Vispār manas attiecības ar mūsu ģimeni ir ļoti sačakarētas. Laikam jau pašai ar sevi arī. Laba vieta psihoterapijai.
Bet tagad nav piemērots laiks.