Kopš P piedzimšanas man ir bijis ļoti maz iespēju vienkārši būt 1:1 ar M, sajust vienai otru, parunāt, tā sirsnīgi. Un nu MAN sāp. Tajos brīžos, kad man ir šis laiks, viņai nav tādas intereses. Viņa grib dīdīties, viņa grib iesaistīt mani savās aktīvajās rotaļās, viņa grib visu ko citu, ne to, ko es. Esam savās attiecībās izlaidušas gadu. Gadu, kura man tagad pietrūkst, jo nespēju aptvert un pierast - M ir tik ļoti izaugusi. Viņa vairs nesēž man tā klēpī (viņai tas ir tikai dīdīšanās vai zīdaiņtēlošanas elements), viņa vairs tā nemīļojas (tikai tēlo mīļošanos un plosās), viņa gluži vienkārši ar mani vairs tā nesaslēdzas. Un visi mani mēģinājumi ar viņu tikt uz viena mīlestības pilna viļņa ir neveiksmīgi. Man viņas ļoti, ļoti pietrūkst. Pat tad, kad visi esam mājās.
Un vēl tajā visā sāpīgi ir tas, ka "pie visa vainīga P". Itin kā es M mīlētu vairāk. Lai arī tā nav.
|