Vakar bijām uz donorpasākumu Tērvetes dabas takās.
Sajūta, ka uz turieni never again, mēs tapām pārguruši un laikapstākļu maiņas dēļ arī nosaluši. Un visu nemaz neredzējām.

Bērni mājupceļā aizmiga, M uz 20 min., P uz 2+ stundām, JO uz šosejas jau mūspusē trāpījām uz stāvošu sastrēgumu, ko izraisīja milzu cisternas grozīšanās ceļremonta radītajās šaurajās vietās. Pārbraucām vien ap pusē 9iem, gulēt taisījāmies ap 11iem. Labi, ka P aizmiga diezgan viegli, esmu samērā izgulējusies, bet tā, ka tomēr ne gluži.

Rīts sākas ar aizpampušām acīm un vājumu ķermenī. Gud.

Jāmācās no mazā bērna dzīvošana tagadnē.

Šorīt pusstundu pēc pamošanās man P stāsta: "es arī šodien vakarā biju vannā, kad man mati bija netīri". Patiesībā tas bija ceturtdien.

Mazam bērnam viss ir šodien.
Man, piemēram, šodien sāp tricepsi.