Vakardienas prieks - apakškaimiņos bija tusiņš, kas noslēdzās ar dziedāšanu. Tieši tad, kad esmu saskumusi par galda dziesmu kultūras nāvi, kaimiņi lejā dzied "zem priežu zariem, kur virši zied..." u.c. gabalus (pēc tam, kad ir padziedājuši arī pie "Alphaville" grāvējiem).

Vakardienas neprieks - badmintonā A ieblieza man ar volāniņu drusku virs acs. Un neko vairāk par "piedod, es tā negribēju, tā badmintonā gadās" no viņa neizdabūju. O nē - viņš pat pateica, ka es arī vainīga, jo esot "provocējusi" cenšoties sist volāniņu tā, lai viņš nevar uzķert (badmintona būtība tāda) un esot uzcēlusi tā, ka pilnīgi prasījies taisīt gremdi. Kad, jau gulētejot, pateicu, ka tā mīļotajai sievietei neatvainojas, ka viņš mani nav apmīļojis, pažēlojis, un aizgriezos, viņš pēc 5 sekunžu apdomāšanās... arī aizgriezās un drīz jau gulēja.
Mazliet nožēloju, ka apslāpēju pirmo impulsu turpat laukumā mest savu raketi viņam sejā. Tomēr tas būtu baigais izgāziens citu priekšā, jo "badmintonā taču tā gadās".

Apakškaimiņš ar savu kompāniju pēc vakardienas (tusiņš bija sācies, kad pusdienlaikā ieradāmies mājās) ir pamodies.
Kā vienmēr iet sports un skaļas sarunas.

Nez, šodien viņi gatavos tik pat garšīgi? Vakar mūsmājas lieliski smaržoja pēc kaimiņos ceptas gaļas.

Šorīt cepu maizi.
Izlaižot visus sarežģījumus - skaisti pacēlās, bet iekšā kā īpaši labs šveices siers - blīva un ar "acīm" pat 2cm diametrā.

Karstmaizes it is NOT.