Vakardienas prieks - apakškaimiņos bija tusiņš, kas noslēdzās ar dziedāšanu. Tieši tad, kad esmu saskumusi par galda dziesmu kultūras nāvi, kaimiņi lejā dzied "zem priežu zariem, kur virši zied..." u.c. gabalus (pēc tam, kad ir padziedājuši arī pie "Alphaville" grāvējiem).

Vakardienas neprieks - badmintonā A ieblieza man ar volāniņu drusku virs acs. Un neko vairāk par "piedod, es tā negribēju, tā badmintonā gadās" no viņa neizdabūju. O nē - viņš pat pateica, ka es arī vainīga, jo esot "provocējusi" cenšoties sist volāniņu tā, lai viņš nevar uzķert (badmintona būtība tāda) un esot uzcēlusi tā, ka pilnīgi prasījies taisīt gremdi. Kad, jau gulētejot, pateicu, ka tā mīļotajai sievietei neatvainojas, ka viņš mani nav apmīļojis, pažēlojis, un aizgriezos, viņš pēc 5 sekunžu apdomāšanās... arī aizgriezās un drīz jau gulēja.
Mazliet nožēloju, ka apslāpēju pirmo impulsu turpat laukumā mest savu raketi viņam sejā. Tomēr tas būtu baigais izgāziens citu priekšā, jo "badmintonā taču tā gadās".