Vakarrīt attiecībā uz M bailēm iestājās kaut kāds jau galīgs stulbums - "negribu iet ārā, Nu labi, iesim tikai uz veikalu, bet turi mani visu laiku pie rociņas". Un ārā visu laiku prasījās atpakaļ mājās. T.i. tikai mājās viņa jūtas droši, un pat tur špidrilka man turējās klāt kā kā kā dadzis.

Jau otro naktsvidu A tiek saukts paturēt rociņu, lai var aizmigt.

Šodien atkal palaidīšu uz skoliņu uz nodarbībām. Bet vispār - vajag parunāties ar speciālistu, saprast un izdomāt, ko darīt. Jau bail, ka no strādāšanas nekas nesanāks, jo man mājās visu laiku būs M un mājmācība. Biomāte! M jau būtu laimīga par mājmācību, bet šaubos, ka viņa ko mācītos un iemācītos.

Manā dzīvē nekā cita nav - tikai bērni un vīrs. Bļa!

Pēdējā darbnedēļas diena (man gan ar šo dienu darbnedēļa vēl nebeidzas) totālā bedrē.

Aizvedām pa lietu M uz skolu (bez lietussargiem, jo man izskatījās, ka tā ir migla), atnācām ar P mājās un sākās - gribu to gribu šito, gribu sisu un gultā, gribu pienu, nē negribu, vispār opā! Kad vairs nespēju valdīties, iedevu bērnam ibuprofēnsīrupu, moš dēļ zobiem šitais vājprāts. Un viņa dabūju sisu un .. aizgāja gulēt.
BET MAN TAČU JĀIZŅEM M PIRMS PUSDIENĀM! Viņa raudās!
Sarunāju, ka pēc M aizies P auklīte ar savu klepojošo meitu. Bet audzinātājai telefons izslēgts, grupas auklīte savu neceļ. Kāda iespējamība, ka viņas izlasīs nosūtītās īsziņas? Kāda iespējamība, ka M nebūs noraudājusies?
Kāda iespējamība, ka pastaiga lietū auklītes bērnu nesaslimdinās vēl vairāk?

Prasās ēst, tāpēc "sodīju" sevi ar vēl vienu treniņu (nedēļas vidū 2 dienas izlaidu..) - 10 minūtes "kokteiļkleita" ar iesvīšanu. https://www.youtube.com/watch?v=h6KjNN4Y0cc bija labi.

Uzzinājām P nagu analīzes rezultātu - kandidoze. Par ko nemaz nebrīnos.