Jūtu, ka manai mazajai lauviņai diennakts par īsu.

Nevaru izvēlēties starp dresūru un vienkārši ļaušanos notikumu gaitai. Dresūra man sniegtu papildu miega minūtes, bet apēstu saujiņu nervu.

Un žēl taču dresēt, žēl...
Un sevi žēl. Protams.

Man šķiet, ka jo vecāka un gudrāka kļūstu, jo sūdīgāk lieku komatus. Katrā ziņā mulstu nu pamatīgi, lai gan, pamatskolu beidzot, spēju salikt ātri un bez lielām pārdomām.

"..metafora tiek izprasta kā domāšanas instruments..." - pirms "kā" taču nevajag komatu? Mākoņi kā gulbji.
"Jā, es redzu, kā tev sāp" (to bieži saku savai P), točna ir komatējams.