Sniegs atnāca īstajā brīdī.
Kad būs tā savādāk, kad pietrūks, kad gribēsies maigas lūpas uz vaiga, pirkstu galiem, matiem - iziešu ārā. Būs gandrīz kā siltās mīļās rokās, tikai plašāk, un es ar prieku gaidīšu.
Gribēsies noglāstīt matus - iešu pie kokiem, glāstīšu to zarus un sniegu no tiem ņemšu plaukstās, likšu sev pie sejas, ieelpošu - varbūt sajūtu arī smaržu. :)
Visās pastaigās sniegs nāks ar mani, lai tikai nenokūst; lūdzu, lūdzu, lūdzu - divas dienas lai nenokūst!
Tas jau nav ilgi.

Jūtos: jau ilgojos
Šūpoju kājas pie: air

Ja man izdosies tas, ko tagad mēģinu dabūt gatavu...

Es laikam esmu traka...

Bet es to gribu, ļoti gribu, ļoti, ļoti, ļoti.

Man ir līdzīgi kā tajā dienā, kad pateicu; vairs nevar izturēt, visa būtība prasa rīkoties, darīt.
Vai ir īstais laiks?
Tā jābūt.

Jūtos: Aptrakusi
Šūpoju kājas pie: jazz...

Šī nedēļas nogale.

Man nāksies noticēt.
Un nejau tikai Viņam un Viņiem, bet arī Sev un Savējiem... Noticēt, ka tas tā IR.
Un ēst kopā vakariņas.

Uzsmaidīt vēl nepazīstamam sunim, svešai māsai, nogaršot nekad nebaudītu ēdienu pie savādāka galda.

Parādīt savu istabu, virtuvi, sniegu pie baznīcas un apvedceļu tieši turpat. Ar pirkstu norādīt - lūk te mana skola, un re - teātra māja, un tajā mājā es dzīvoju, kad biju maziņa.

Tas būs tik dīvaini un savādāk, bet nu es to gribu.
Un... Jā.

Jūtos: drebulīgs
Šūpoju kājas pie: jazz...