[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| March 6th, 2005 | |
|---|---|
| 01:55 pm [Link] |     Nupat beidzu tulkot kartejo fragmentu kāda sava klienta maģistra darbam. Interesanti. Būtu grēks nepadalīties ar pasauli. Lasiet un spriediet paši !:) Runājot par postmodernismu, Fuko un Delezs runā par domāšanas pārveidošanu - pateicoties tam tradicionālās pasaules izziņas problēmas tagad pavada mijiedarbība ar to, saziņa un nevis pretstatu cīņa. Iepazīstot pasauli, mēs ne tikai uzzinām aizvien vairāk, bet aizvien plašāka kļūst arī mūsu nezināšana par to. Kad cilvēks nāk pasaulē, viņš sāk apgūt pasauli ne vien pats, ne tikai pats saviem spēkiem, bet izmantojot valodu, vārdus, tekstus, kas viņam doti kā mantojums. Domāšana, kas bērnā nedomā patstāvīgi, izmanto vārdu, tekstus, ierobežojot nozīmju spektru ar jēdzieniem. Cilvēka ceļā uz izziņu nostājas (rodas) tā saucamais „liekums”. Liekums saskaņā ar Delezu „ir atšķirība, locījums, kas atšķir un tajā pat laikā pats var būt atšķirīgs – aplokoties apkārt kaut kam vienam, vienā notikumā atkārtoti saloka ko citu.” Locīšana kļūst par bezgalīgu operāciju, viens locījums pāriet citā un tā tālāk, un nu jau viens notikums pāriet nākamajā... Man šis process atgādina jūras, okeāna viļņošanos – viens vilnis sev līdzi nes nākamo, nākamais – vēl nākamo un šis process kļūst bezgalīgs. Notikuma, esības un dzīves atklāšana tad arī ir šī liekums. Kaut ko uztverot, mēs jau esam ieguvuši zināšanas par to, ko tieši uztveram. Šīs zināšanas izpeld no kaut kurienes, no neapzinātā, iekšējā un pāriet uz mūsu apziņu, uz ārējo. Cilvēks nekad pasauli neaplūko tieši, nepastarpināti, bet vienmēr tikai caur Citu. Cilvēks pasaules pretējo pusi apjēdz ar Cita palīdzību, taču apjēdz to virtuālā un nevis reālā izpausmē: liekuma veidā. Merlo-Ponti apgalvoja, ka mēs esam apveltīti ar funkcionālu ķermeni, ka tikai pateicoties tam, ka Cits atklāj mums mūsu potenciālo ķermeni, salokot pirmo otrajā, savienojot tos ar liekumu: „šī rēgošanās starp manu labo aizskaramo roku un manu kreiso aizskarošo roku, starp vienu manas taktīlās dzīves momentu un nākamo nav tukšums un nebūtība. Tā ir piepildīta, pateicoties mana ķermeņa esamībai...” Liekums prasa spēju domāt noteiktā veidā, Pasaules pamata īpašību izpratnes esamību. Saskaņā ar Delezu „pasaules līnija apvieno fona fragmentiņus ar ielu, ielu ar ezeru, kalnu vai mežu, savieno vīrieti un sievieti. Kosmoss, vēlmes, ciešanas, novienādošana, pierādījums, triumfs un samierināšanās... Tā sasaista dzīvos un mirušos. Ikviens no mums ir spējīgs atklāt savu pasaules līniju, taču tā atklājas tikai tajā brīdī, kad tiek novilkta pa rievas līniju.” Šī līnija ir „vienmēr ārēja” kā attiecībā pret spēkiem, kas darbojas matērijā, tā arī attiecībā pret dvēseles spēkiem (liekumu veidā). Dvēselei vienmēr jau ir forma - matērija, savukārt, to iegūstot, vienlaicīgi to arī zaudē. Tieši tādēļ dvēsele ir nelokāma, var pretoties, liekt matēriju un pati sevi. Saskaņā ar Fuko „Ārējais” – tā ir „virzošā matērija, kuru atdzīvina ... kustības, liekumi un rievas, kas kopā veido Iekšējo un neiespējamais ir vairāk iekšpusē par domu.” Liekt – tas nozīmē pārvarēt pretestību, tas nozīmē pielikt spēku pašam. Un šis spēks ir jāpieliek domai. Tā ir domas līnija; tēls, kas ir domas veids – baiļu, cietsirdības, prieka, ciešanu un sāpju līnija, baudas, laimes, lūgsnu, netikuma, riebuma līnijas... liels daudzums šo jūtu – cilvēcisko jūtu, kas stājas līnijās. Liekums/rieva – tas ir process un šo spēku (līniju) darbības rezultāts, to aktualizācijas (spēku spēles) punkts. vēlmes kļūst par plūsmām, tās pāriet notikumos, notikumi pāriet līnijās, bet līnijas jēdzienos. Viss no jauna un tajā pat laikā viss kā agrāk. Mēs domājam šajās līnijās. Pie kam, domājam vai nu mēs, vai arī domā mūs. Iznāk, ka visa pasaule sastāv no domas līnijas, visiem jēdzieniem piemīt šīs domas un arī viss cilvēks pēc savas būtības ir izausts no liekumiem, kas pāriet skrejošās jēdzieniskās līnijās. |
| Comments | |
man nepatikt, ka to procesu sauc par locīšanu ;o/ bet tas, ka "...Kad cilvēks nāk pasaulē, viņš sāk apgūt pasauli ne vien pats, ne tikai pats saviem spēkiem, bet izmantojot valodu, vārdus, tekstus, kas viņam doti kā mantojums..." un "... viens vilnis sev līdzi nes nākamo, nākamais – vēl nākamo un šis process kļūst bezgalīgs. Notikuma, esības un dzīves atklāšana ... Kaut ko uztverot, mēs jau esam ieguvuši zināšanas par to, ko tieši uztveram. Šīs zināšanas izpeld no kaut kurienes, no neapzinātā, iekšējā un pāriet uz mūsu apziņu, uz ārējo. Cilvēks nekad pasauli neaplūko tieši, nepastarpināti, bet vienmēr tikai caur Citu ..." tik vienkārši un pazīstami... (Reply to this) (Thread) Krievu tekstā bija izmantots vārds "sgib" un attiecīgi - "sgibatj". Ilgi cīnījos ap to, bet galu galā paliku pie tās paša liekuma un liekšanas. Vispār tulkotājs ir viena trakoti grūta, un, manuprāt, sabiedrības nenovērtēta profesija. krievu valoda ir viena no visbāgātākām vārdiņu ziņā... ir pat tādi, kuriem nav praktiski atrast precīza tulkojuma. ;o/ Tai pašā laikā tam vārdam ir konkrēta nozīmē. To izjutu ar dvēseli var izprast, bet latviešu valodā tulkojums ir robusts un neveikls. Pat ja pārveido teikumu un mēģina efektu panākt ar teikuma uzbūvi, vai klusīnātu emocija... tas neko daudz nemaina...;o) Bet tu jau pats jūti, ka tas "sgib" īsti nav tā domāts, vairāk kā darbības vārds, bet maigāk... Nu ja... ko nu es ;o)) (Reply to this) (Parent) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}