tiešām jūtos kā trakonama uzgaidāmajā telpā. drīz vairs nebūs kur tālāk tiem emociju izvirdumiem. jūtos pretīga kā pēc sāpju un sevis žēlošanas izvirtībām. ikdienā turamas sajūtas viegli sprūk pēc pusnakts- un tur es izjūtu savu nožēlojamību, nespējot un negribot saturēt tās vaboles galvā.
ar kājām, raudoša, no dailes teātra līdz lidostai vakarnakt nācu cerībā noskalot dusmas. tur taču litrus var izraudāt, a man tagad pietiek vēl. piecos no rīta maz iespējas šķērsot ielas tā, lai tevi aizķertu mašīnas, tik stulba un banāla es. šitādi periodi kā piestādīts rēķins par melošanu, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā.