ejot/brienot/krītot uz mājām sadūros ar bremzējošu ōmīti, garām nekā nepaiet un ātrums viņai tāds, ka pa to taisno ceļu es pāris stundu ietu. vēl sākumā likās, ka viņai ir šausmīgas iesnas un nav kabatlakatiņa, bet tuvāk pienākot skaidrs, ka skaļi šņukstot raud. un viņai vēl tādi milzīgi maisi un viņa tik šausmīgi gāzelējās un krīt, tad nu biju labs pilsonis un par spīti pēdējam precedenta, kad man iesita ar somiņu, par piedāvājumu panest kādu gabaliņu, centos tā laipni paprasīt vai nevajag palīdzību. tajos maisos katrā izrādījās pa divām trīslitru burkām un pa kādai puslitra, faktiski man abās rokās bija vairāk kā 6 kg un maisiņu rokturi draudēja padoties, bet tante visu laiku pateicās, stāstīja, ka es esmu jauna, stipra un dieviņš pats sūtījis.

pēc kādām 15 minūtēm ceļa es jau biju riktīgi sarkana un likās, ka tūlīt, tūlīt būs krampji rokās, jo tie rokturīši likās pilnībā apstādinām asins cirkulāciju pirkstos, bet tante stāstīja, ka naudiņas nav, veselības nav, ēst nav ko, tās burkas kāda draudzes sieviete devusi, lai viņa nedēļu ar vīru varētu izdzīvot, tad nu pēdējiem spēkiem ar kkādu misijas apziņu nesu. tad ōme apstājās un jau atviegloti nopūtos, ka laikam viņai te kkur tuvumā, bet nē, viņai vajag vēl veikaliņu. lāaabi, varam arī to veikaliņu..

izlaidām līkumu līdz veikalam, es jau praktiski rāpoju. gaidu pie veikala, un nāk tāds burvīgs jaunaiscilvēks smaidīdams un prasa vai : ģevočki ņepamoč?
tantuks tieši iztaisījies ārā no veikaliņa, jau kliedz : ooi spasiba, ņet, nam ješo daļeko. es stāvu apstulbusi par ņet spasiba un par ješo daļeko a tantuks iestūķē manā nesamajā maisiņā vēl tikko nopirktu alus plastmasa divlitreni un sāk purpināt par cigarešu cenām. baigi raitā solī aizsoļo nemaz nešauboties, ka es tikpat ātri sekošu.

tas kontrasts pirms un pēc bija milzīgs un negāja kopā ar stereotipu par palīdzību vecākiem cilvēkiem- ja pirms tam viņa ar tiem maisiņiem kā pingīns tur brīžiem pat uz vēdera sļūcot kustējās uz priekšu, tad tagad viņa smēķējot vnk nesās man pa priekšu nenormālā ātrumā, un stāsta, ka nevar saprast, kā šādā laikā var staigāt svārkos (man kājās ir svārki, tas laikam kā aizrādijums ) turpinot joprojām raudulīgā balsī, ka naudas pat maizei nav. uz manu ".. bet cigaretes un alus ne jau uz taloniem " viņa atbildēja ar monologu par apiņu nomierinošo un iemidzinošo iedarbību un to, ka cigaretes ir vīram un "mēs taču abas zinam kā vīriešiem" (un kā tad viņiem ir?:D )

vēl 10 minūtes un būs mans krustojums. viņa sāk lādēt mūsdienu jaunatni. neapmierināti jau vairs necentos slēpt, ka man ir drausmīgi smagi, tantes atbildes reakcija bija dieva piesaukšana, attapās un sāka mani svētīt. es sāku bļaut, ka maisiņš plīst, jo man ļoti bail, ja mani tā traki sāk svētīt vēl ar tik biedējošām acīm kā viņai. tante baigi skatās un saka "kur? nē, neplīst" es atkal"nu labi, neplīst".. klusējam, ja neskaita manu skaļo elpošanu. tante atkal sāk dievu saukt, es atkal saku, ka laikam jau ļoti vēlu un tā, laika nav, suns neēdis. tad viņa tā aizdomīgi paskatās un "a tu dievam tici? " .. es sāku kliegt, ka krampis.
tā noteikti bija tālāka atbilde nekā viena žoga attālums, kas līdz manam krustojumam, jo izdomāju, ka skuju to tanti, ātrāk galā un viss, vēl tak viņa ieminējās par to, ka malka nav sakrauta un es tāda "sportiska".
pie mana krustojuma viņa atkal sāk raudāt, rezultātā tomēr es nesu tos maisiņus, jo tas ir tikai "mazu gabaliņu". mazais gabaliņš nemaz nav maziņš un ir perpendikulāri manam ceļam. pēc trešā "vai vēl tālu?" dabūju īstu krampi kreisajā rokā un burkas atlaižu sniegā. ōme sāk bļaut, ka sasitu, es mokos un rīvēju starp īkšķi lēkājot atpakaļ. tante aizsmēķēja vēlreiz un instruēja, ka tagad vajadzēs nest to maisiņu uz elkoņa, tā rokai nebūs slodze. pilnīgi apstulbu un nolādēju savu nespēju atteikt, jo viņa protams atkal bija paspējusi sākt raudāt. saņēmos un mēs gājām, jo vēl tikai "minūtītes piecas". pēc apmēram divām minūtītēm dabūju krampi labajā rokā un metot tās burkas uz kupenas pusi mietiņā nolikos uz zemes. uzslidinājos augšā, paprasīju cīgu un atsēdos kupenā blakus tantei, kas bija sapratusi, ka tagad, laikam, būs ilgāka pietura.

tajā laikā pa to pašu ceļu brauca tētis. lēnām pieripinot un atverot logu viņa skatam pavērās skats par kuru ņirgāsies mūžīgi. viņa pieaugušais bērns 20 minūšu gājienā no mājām, izspūris, svārkos un saplēstās zeķubiksēs, ziliem celīšiem sēž kupenā, un ,nenosakāmas sejas izteiksmes daiļots, sasmēķē ar vecu ōmi, kamēr blakus dzesējās divlitrene un izmētātas gurķu burciņas zakuskai.
viņam pat nebija jautājumi, viņš tikai centās uztaisīt kaut cik normālu seju, kamēr es paskaidroju, ka tas nav tas, ko biju domājusi sakot, ka man patīk klasiskā izpratnē dīvaini cilvēki un man nav aizspriedumu, un tas nav iemesls, kāpēc es nenakšņoju iepriekšējo dienu mājās. kamēr stāstīju tētim, tante jau bija ātri notinusies ar visām burkām un viņš mājās braucot baigi smējās par to, ka mani uzmeta.

vauu, kāds palags sanāca, bet tas šarms bija detaļās :D