pēc visiem priekšrakstiem šim vajadzētu man ļaut aplaimot pasauli ar apņemošu rāmu maigumu pret to. faktiski tā ir kaut kāda kūdras ēšana, kopā ar pliķējošiem pieskārieniem. uz mirkli sāku apšaubīt savu saprāta klātbūtni lēmumu pieņemšanā un to vai visas šīs māžības man jebkad spētu palīdzēt izprast rituālu darbību nozīmi un piedzīvot izšķīšanu kādā, tiešām tam noticot.. gan jau tā daru tikai tāpēc, ka gribās skatīties uz visādiem svēšiem cilvēkiem un to, ko nu atkal interesantu šamie izdomājuši un kā tas viniem palīdz pendelēties pa dzīvi uz priekšu apmierinātākiem un piepildītākiem.
viņam šķiet, ka "tu gribētu atrast savu "baru", bet tev neviens nepatīk" drīzāk, ja šāds variants, tad nekur nejūtos pieņemta, jo tā sajūta, ka esmu saprasta un apkārt ir līdzīgi, vēl nav bijusi. ārī ta, ka nav gribējies baigi smieties- tā arī nav bijis. tā jau skatoties uz viņiem un liekas, ka viņiem visa tā kopības sajūta ir + nopietnība un spēja nešaubīties par šo izdarību jēgu un viņi vēlīgi gribētu dalīties šajās sajūtās ar mani. tā domāju pārējā īsajā laikā, kurā nebalstos uz sajūtas, ka tādas dzīves filozofijas, kas ietver dīvaini identiskas kolektīvas darbības un kolektīvas domas, līdzīgi kā reliģijas, ir sava veida vājuma izpausme un spieķis, kas balsta, tās rāda ceļu slinkiem, slimiem vai apjukušiem.