ap trijiem naktī pamodināja ar izmisumu tuvu ārprātam "es neguļu jau no vienpadsmitiem, lūdzu, nu lūdzu beidz- guli". nu nevaru tik ātri pierast pie blakus guļošā cilvēka ķermeņa čupiņas, kur kaut kas par enerģiju, kaut kas par smaržu apkārt, viss jauns, bet nebija licies, ka tik traki. nojautu, ka grozos kā ventilātors un smilkstu kaut ko, bet, ka man nepietiek ar to, ka aizmetu savu spilvenu, es arī atņemu viņējo un aizmetu to, tad spēlēju "sega ir/segas nav" un vicinos, grūstu un stumdu viņu un tas viss ar tādu traku dusmu, bet acis ciet un itkā guļu. horizontālā mēnessērdzība. itkā nav labi, itinnemaz, vainīga par to, ka viņš brokastīs lielo kafijas krūzi dzer ierasti mazās vietā, bet kā to pierašanas lietu risināt ātrāk, arī nevaru iedomāties, jo mani uz dīvāna nelaiž un pats arī neiet. mh, viņš teica, ka jau apsvēris iespēju ietīstīt mani palaga kokonā, lai nevaru pakustēties un pārvērst roku dzelžus no butaforijas un retiem prieka avotiem uz normālu gulētiešanas rituāla daļu tieši pēc zobu mazgāšanas un gaismas izslēgšanas. varbūt iemesls ir cits, nevis nepierašana.