es esmu sakāpināta. skraidu, ņemos, domāju, daudz jūtu. un stulbākais tajā visā ir atskārsme, ka tikpat labi kā es varu būt priecīga, tā varētu būt arī bēdīga. tam nav īpaši liela nozīme. galvenais ir tā sakāpinātība. histērija uz kājiņām, kas velk zem sevis sajūtas uz neatdošanu.


un mani monogāmijas aizmetņi no malas skatoties reāli mirst, bet ticību nezaudē. gribu nodoties nevis atdoties. cilvēks ir pelnījis, lai man ir pilnīgi skaidrs, ka nekrāpt ir mana izvēle, nevis slinkums, nepārliecinātība par sevi, savu vēlmju noliegšana, dzīves pagurums vai bailes par sekām. tāpat kā nevaru redzēt par uzticīgu to, kam nav iespēju būt neuzticīgam, tāpat arī šeit viss laikam ir loģiski, tikai nezinu vai vajag sēt šaubas un izplūst tradicionāli atvieglojošā atklātībā, kas laikam būtu izlaidība, kas par labu nākt tikai man, kaut arī, ja tā padomā, mani nekas nenomāc un nekāds atvieglojums nav sagaidāms, tāpēc tikpat labi ar viņu varam izvēlēties citas tēmas vakariņu sarunām.

par dīvainām sajūtām. man iedeva pistoli. tad nu es viņu smuki ieliku somiņā, pa kreisi ābols, pa labi zobubirste, un braucu vest, kur vedama. gāju un sajutos tik stulba, tā laikam bija dominējošā sajūta. kad man iedod ieroci rokās, vispār neizjūtu nekādu pat attālu saistību ar varu tajā visā. kas tā par filmu radīta piešūta cildena sajūta tiem piščikiem. šautuvē, labi, tur tas ir spēlītei par precizitāti, bet tā, ka pa vecmīlgrāvja ieliņām čukināt uz darbu un iedomājoties saprast, ka man riktīgi būtu dīvaini, ja redzētu citu cilvēku interesi pret tādu sūdiņu savā somā, un kauns par to, ko viņi padomātu par mani un manu motivāciju staipīt apkārt kaut ko mūsu platuma un temperamenta grādiem tik nevajadzīgu. tas melnais plastmasas klucis ātrāk nekā jebkas cits var sadarīt bojājumus ķermenī, bet kāpēc, piemēram, nažus es uzskatu pilnīgi savādāk. dīvaini. nepatīk man ieroči, jo es nesaprotu, ko es par viņiem domāju un sajūtas kaut kādas nepamatoti tizlas.