19 February 2011 @ 10:03 am
 
nezinu vai tagad priecāties un gaidīt vēl, meklēt kādu, kas gadiem pieprot garīgās prakses ar meditāciju par iziešanu no ķermeņa, vai iet pārbaudīt galvu, ja nu man ir nopietnas problēmas un ķīmija taisa brīnumus, bet vakar darbā apmēram uz divām minūtēm sajūtu ziņā sadalījos divos, ķermenītī un nošķirtā(?) apziņā(?), un tad kā lego klucīši tie divi atkal sabīdījās kopā. sajūta bija nereāla. augstākā reibuma un pilnīgas skaidrības pieskāriens vienlaicīgi. kā redzēju savu rāmi, nezinu kā savādāk to aprakstīt. no sava ķermeņa atdalījos uz aizmuguri, redzes leņķis samazinājās, jo acu dobumi palika mazliet priekšā, bet es tik un tā redzēju visu apkārt. man galvā ir zils, bet gar pašām malām acīm, mutei (degunam no iekšas nebija krāsu izmaiņas), nu, kurs saskarās ar "āru", tur dzeltens un tas tā kā mazliet ārpus ķermeņa spīdinās kā fanariks būtu ieslēgts smadzenēs, kamēr zilā gaisma nekur nespīdinājās. kā tāda formīga bumba aizpildīja iekšu.

mugurā bija ļoti dīvaina sajūta (vēl dīvaināka :D). brīdī, kad viņa tā kā pārkāpa mugurkaula robežas pēkšņi izšķīda un sajūta būtu kā, kad iemērktu ūdenī, kas temperatūras ziņā būtu tieši kā ķermeņa temperatūra. un kustība bija tāda kā mazliet uz atpakaļu, tad tik tikko pavibrēt pa iekšu, kā kaut kur aizķerties, tad vēl mazliet uz atpakaļu, tad kā mašīnai, kas riktīgi iestigt kaut kur, divi spolējieni uz atpakaļu, un tad lēnām ar vienu pieturas vietu aizplūst atpakaļ vietā, mazliet piestellēties, lai pareizi un viss, esmu atkal viens. bet tās kustības visas bija niecīgas, kopējā maksimālā nobīde ne vairāk kā kādi 4-5 centimetri. baigi grūti aprakstīt, jo visu laiku sanāk pretrunas, un, liekas, ka jābūt divreiz lielākam vārdu krājumama un jauniem vārdiem, kuru nozīmi nezinu, lai paskaidrotu kaut cik pieklājīgi. bet sajūtas fiziskā ziņā būtībā neitrālas, vienīgi tā skaidrība par dažām lietām.

varbūt sapnis ar vaļējām acīm, varbūt tiešām jāaiziet pie ārsta, jo cilvēki ar smadzeņu audzējiem arī mēdz piedzīvot spējas ikdienas trenniņos nenopelnītas apskaidrības un visādus pārdzīvojumus ar sajūtām par aizplūšanu no sava ķermeņa (es gan nekur tālu netiku. tur pat pastumdījos :D). vispār neinteresanti- būtu kristietis varētu teikt, ka dievs uz mani ir runājis, vai kaut ko tikpat ielīksmojošu. viss, kas pašlaik ir pārņemis- bažas par veselo saprātu. vispār, labi, ka kabinetā biju viena.

bet smieklīgi. ka varbūt kādam tiek dota interesanta garigifiziska pieredze, kas parāda, ka lietas ir savādākas, bet viņš ar savilktu pieri steidzas atcerēties, ko šodien ēdis un vai tik tie nevarētu būt "tie šaubīgie salāti". racionalitāte, tas ir viss, kas mums ir. izsisties cauri ticībai, ka nekas neparasts nenotiek ir grūti. kaut kur galvas otrā pusē man ir arī pietāte pret tādām lietām, bet tas ir pēc tam, kad esmu viens.

jebkurā gadījumā ir veselīgi neko neuztvert pārāk nopietni.
 
 
( Post a new comment )
[info]loop on February 19th, 2011 - 01:59 pm
tas normaali, ka galvaa "meebeles paarstumdaas". man arii taa ir ik pa laikam. apzinjas paplashinaashanaas.
(Reply) (Link)
[info]harryvagrant on February 20th, 2011 - 10:24 am
es
vienreiz pie Vadžrajānas budistiem ko šādu līdzīgu pieredzēju, tikai manā gadījumā es sevi ieraudzīju kā daļu no vienas vienotas
Superdvēseles vai Superapziņas. tas bija gana (šeit iztrūkst vārdi)
(Reply) (Thread) (Link)
[info]neverklever on February 20th, 2011 - 12:19 pm
Re: es
mani tikai mulsina un uztrauc, ka tas notika manis neprovocēti. sēžu, tulkoju kaut ko un opā.
(Reply) (Parent) (Link)