baismīgs dzejolis. ļoti kā lāsts, ja vēl piedomā klāt to spēku ar kādu tikai svaigi pamests, aizvainots cilvēks var sevi gribēt atriebt tikko atradis spēkus savās dusmās.

tev vairs nekad nebūs labi,
jo es tā gribu.
tev negūt šai saulē
vairs mīlestības.

tu mūžīgi tikai skumsi,
jo es tā vēlos.
neviens tev nebūs, kas glāsta,
kas žēlo.

tev saule pelēka ausīs,
jo es tā buršu.
un uguni, pat tev nosalstot
neiekuršu

nūžīgi tevi nīdīs,
sāpīgi urdošā spītā
man mīla pret tevi,
mana atraidītā.

/māra zālīte/