nekoķetēju, bet agonēju.ak dievs, es nezinu, kam to piekliegt, kam aizraudāt. vairāk nevar izlikties, ka viss ir normāli. tas vienkārši nebeigsies, man liekas apstākļi nebeigs būt pret mani līdz es nenosprāgšu. nodevu, bet 15 minūšu laikā saradās vēl milzīgas menedžējamas problēmas un tā sniega bumba turpina velties.. ir aptvertas praktiski visas dzīves jomas, esmu vraks visos iespējamos veidos, uzrakta visos iespējamos kaktos tiešā un pārnestā nozīmē.. nekad neticētu, ka kādam tā var būt..kāpēc, kāpēc apstākļi mani tā spārda ..telefons kā centrāle, takša rēķini. bļāa, es vienkārši gribu gulēt vairāk kā trīs stundas dienā, paspēt divas reizes dienā kko apēst, izdzert vismaz litru ūdeni, un beigt plānot visu pa sekundēm... paiet, nevis paskriet pa ielu fāaaaak. nemaz neiet runa par cieņu vai nedod dievs, papaijāšanu. pārmaiņas pēc nejusties kā sūds un nelūgt izbrīvēt man laiciņu. es tik daudz ko lūdzu un tik bieži ģībstu, un vēl smaidu. ieraudzīju spogulī un nesapratu , pati par sevi ņirgājos vai kā. drīz jau man būs vienalga kādām metodēm to visu apturēt. ja tu augšā dod mājienu, tad pamaini metodes, es nomiršu, pirms tu paspēsi izņirgāties līdz galam. ja kādu laiku atkal atgrieztos tikai pie emocionālām ciešanām, domāju izvilktu ilgāk. tas stāvoklis, kad gatavs skriet atklātā laukā un lūgt, lai nošauj uzreiz, šovakar ir sasniegts.
vienkārši vpizdu.. xanaksi un pasaule kaut bojā var iet. es necelšos