atkal esmu ļoti, ļoti skaisti sašūts. tā, ka uz abiem gurnu kauliem nevajadzēs tetovēt simetriskus revolverus, balodīšus vai zvaigznītes.
slimnīcas liek domāt. un nemaz nebija tik ļoti šausmīgi, protams, sirsniņai tagad smagāk, un ar aizlīmētu punci jāstaigā, bet nekas traks tas nebija, jo man ir siltas jūtas un abpusēji forša ķīmija ar vispārējo anestēziju. kad galva tā smagi atgulstas uz galda un acis pieverās, tas siltums, kas ielīst, tas jau ir pazīstams.


pa nakti tikai viena doma pa galvu, ka mīlestība pret cilvēkiem ir pārvērtēta. tāpat kā vienu no diviem- pret zādzību bezjēdzīgāk apdrošināt nekustamo īpašumu- tāpat, ja bail no epicfeiliem, labāk mīlēt fotogrāfiju, literatūru un gadalaikus, jo pirmās domas mostoties bija putniņi, pavasaris, pus gadu neesmu uzņēmusi nevienu fotogrāfiju, zīmēt, kad es varēšu peldēties. sīkumi, bet nenovērtēti.