Provinces skatuve
Recent Entries
12/20/07 09:18 am - Iemīlēt dzīvi vairāk nekā tās jēgu?
Verdošu baudkāri, Ninivi nevar iemainīt pret... kaislības, kaislības un kliedzieni - ko gan var ar šo manīt? Es alkstu Ninives tāpat kā asīrieši asinis, Ninive alka asīriešus kā nāvi.
11/21/07 08:10 pm - Turpunatpakaļ.
Veņička krustāsists, bet tagad pie lietas: maršrutā Dostojevskis-Brāļi Karomazovi!
11/1/07 03:35 pm - Mazie skumjie nēģerēni
Katra atsevišķā nāve ir īsta, nevis neīsta kā daudzu abstraktu simtu. Kas ir šausmīgāk upurim - būt saskaldītam pa daļām un izmestam vienā miskastē vai desmit dažādās? Viens miris zīdainis vai desmit. Katram mirušajam zīdainim sāpēja pašam par sevi. Sāpes un nāvi nevar dalīt, saskaitīt, reizināt un salīdzināt. Ja tā, tad katrā daudzīvokļu mājā Purvciemā noteikti varētu atrast kādu, kurš ir tikpat nelaimīgs kā tur tas anonīmais kara bērns Āzijā, kuram putra ir lielākais gardums. Šo gardumu viņam atved kāds Eiropietis, kuram patīk būt ļoti humānam, jo viņš jūtas atbildīgs. Par ko? Par to, ka nēģeri kopš laika gala nav bijuši pirmie, kas izgudro putekļsūcēju vai vācu klasisko filozofiju? Ir tautas, kas tiek ar sevi galā un ir tautas, kas netiek. Ir tautas, kas iekaro citas un ir tautas, kas vergo. Šo divu pušu realitātes nav salīdzināmas. Man nav jāraud, kad es ēdu putru.
Kastro, Osvencima, Hirošima, Drēzdene, 9/11, u.t.t. ... kāda starpība - mirst katrs pats. Man pat liekas, ka visi mirst nevainīgi un nepelnīti - kā bērniņi Zimbabvē, jo arī visas šķietamās vainas un slepkavības vienmēr var dekonstruēt freidiski, parapsiholoģiski vai kā nu kuram filantropam tīk - "ja Dieva nav, tad viss ir atļauts," atkārtoju Kirilovu.
10/3/07 01:54 pm - Es tāda parasta lauku meitene
Viss mans prieks ir tik priecīgs. Man gribētos saritināties kā kaķēnam pie krāsns, murrāt un rakstīt dzejoļus par rotaļām, pelēm un pienu, par kareivjiem, karaļiem, par frikadelēm.
9/20/07 09:22 am
Dvēseliskās lietiņas tikmēr ir jaukas un nozīmīgas, kamēr tās ir vieglas kā rotaļas, kā "zaļā dārzā bijām mēs", kā "bitīt rožu dārziņā", kā lenkšana, kā iegūšana, kā mēms, nepamatots apbrīns. Kad mēs esam lieli, tās ir nekam nenoderīgas dekorācijas, kuras vienmēr ir mazsvarīgākas par īsto svarīgumu, un kuras piedevām nevar pārdot - tās maisās līdzi kā lieks smagums, sapin kājas, liek izplūst asarās.
8/31/07 02:41 pm
Rudens plivinās koku lapās un polietilēna maisiņos centrālajā stacijā. Vēl nav sagādāta malka, nav izžauta veļa un nomazgāti logi. Gribasspēks tāds kā izčākstējis un to es nedrīkstu skaļi teikt, lai man pašai nebūtu jādzird. Bet pussešos viss būs - arī vakariņas, dārgais.
8/31/07 02:20 pm
Vienīgā sevis cienīgā ideja ir Patiesība. Vienīgais cilvēka piepildījums ir ideja. Bet neviens cilvēks Patiesības priekšā nav cienīgs. Tas piedzimst tikpat vainīgs, cik nomirst vainīgs, ka nav cienīgs zināt. Ja cilvēks zinātu Patiesību, tā kļūtu lieka. Tad cilvēks būtu ideja – visnecienīgākā. Neiespējami.
Ja Tev ir atziņa, tev liekas – tūlīt, tūlīt, tūlīt – tu sapratīsi visu sistēmu un atminēsi jēgas formulas – bet, lai nolādēts velns, nekad tu nesapratīsi, neviena formula neatvērsies, šo lāstu tu neizgriezīsi no savis, tu nekad nekļūsi nekas cits – tikai cilvēks.
8/31/07 02:14 pm - Lai dus mierā Kants!
Godātais Kūļa kungs pārfrāzēja kultūrcitātu „Mīli un dari, ko gribi” uz „Osvencima, un muldi, ko gribi”, kas nozīmē apmēram to, ka, ja Kantu vaino Osvencimā, tad viņam drīkst gāzt pāri visus cilvēciskās sapratnes mēslus, kuri vien ietilpināmi divpadsmit pamatkategorijās.
8/21/07 08:12 pm
Keine Suppe wird so heiss gegessen wie die, die gekocht wird.
8/14/07 02:53 pm
Mani pašu pārsteidz tas, ar ko es gribu pārsteigt citus.
5/2/07 04:02 pm - Uzdzīve
Vēl joprojām skan Happy Mondays "Tart Tart", svešas siekalas žūst uz kāju pirkstiem, suniski skatieni gatavi pienest cigaretes un iznest miskastes, man gar acīm slīd sienas un trolejbusi, vēsturnieks atcerējās 1927. gada 5.jūniju, un nekad nepiedzīvotais liekas īstāks par 2007. gada 2.maiju.
4/15/07 08:19 pm
Stiprums un nocietināšanās ir nāves pazīme. Kurš sastingst, nekad neuzvarēs, teica Stalkers, un viņš nebija Čingačguks. Stalkers nav filma. Hhh, Stalkers! Kad stāvēju vakarnakt pie loga un noskatījos pasaules blakuspastāvēšanā, man gribējās kliegt un raudāt. Smagi raudāt un neapstāties. Es jutos bezgalīga un tāla, bet tik vienota un piepildīta – kā vēl nekad. Tā ir dvēseles preparēšana, tā nav filma.
4/14/07 01:55 pm
Patiesība ir neērta, ir neizdevīga, un nevienam nepiemīt dievišķas godības tās skaidrošanai, visos ir Iskariota potence, pat vissapratīgākajos pamatā ir gļēva, guļoša muļķība. Jocīgi, bet pat E.Frīdels man piekritis jau pirms divām trešdaļām gadsimta – patiesība ir viena, proti, neizdibināma, bet vienmēr un visur tā ir antagoniska.
4/14/07 01:53 pm
Silti vārdi, izplūdušas jūtas, sentimentāla brāļošanās – lūk, filantropija.
Mīlēt cilvēci un ienīst katru atsevišķo, bet mīlēt katru atsevišķo un ienīst cilvēci: tikai divi ceļi – sapņainā mīlestība pretstatā aktīvajai. Šāds karkass ir pats Dostojevskis.
4/14/07 01:49 pm - Aptuveni par mākslu, laika garu un norietu.
Produktivitātes priekšnoteikums ir diletantiskums: uzrunāt, apspriest un ietvert īstenību, to nojaušot tikai ar tumšu sajūtu – aptuvenībā, tā ne? Varbūt šī nojaušana labāk par citiem ir liela vīra prioritāte. Aptuvenību pacelt mākslā ir uzdrošināšanās, bet bez šīs uzdrošināšanās nav mākslas un produktivitātes.
Frīdels raksta, ka auglīgās jaunās idejas nekad nenāk no kāda atsevišķā, bet gan vienmēr no laika gara, vienmēr tikai tās, kas perinās kolektīvā zemapziņā – tās ir tās idejas, kuras kļūst revolucionāras, kuras maina laika garu.
Bet šodien? Vai šodiena ar savu tuvredzīgo, zemisko materiālismu iezīmē mums zināmās kultūras norietu? Ko jaunu, ko ĪSTU tā var piedāvāt? Kur it tas ģēnijs, kurš pateiks īstos vārdus!
4/2/07 01:39 am
Viņi vienmēr izšāva tieši divpadsmitos un aizjāja pretī katrs savam saulrietam. Tiek pielādēts un tiks trāpīts pat miljons jūdžu attālumā, jo lodes ir izdomātas.
3/20/07 03:16 pm
Es laužu krītu mazos gabaliņos
Gribi?
Man nav skola
Un maizi drupačās
Gribi?
Nav neviena pīle
3/13/07 07:10 pm - Virs apziņas mierīga laika zonā.
Man tik ļoti vajag vaļību sakāpinātā pašizjūtā - tā lai mirkļi triecās apziņā ar visu laika spēku - lai ticētu, ka esmu dzīva, un lai zinātu, kas ir elle. Nobīdes un realitātes zudumi vienmēr no jauna atkārtojas pat tik glaunai jaunkundzei kā man. Deleuze un Guattaria man veltītu dižas rulādes, ja zinātu, ka es ciešu no halucinozas uztveres un pazušanas neesošās laiktelpās.
3/7/07 11:42 pm
Wir sind an einem Ort, an dem es uns nicht gibt.
2/11/07 08:06 pm
Es varētu katra teikuma pēdējo vārdu pacelt jautājumā(?), lai atbildes neizdziest, jautājumu nesagaidījušas.
1/18/07 10:56 am - Šatovs ir mans domubiedrs un es viņu mīlu.
Šeit citēju viņa ieskatus par transcendensi sarunā ar Stavroginu.
"Šis spēks ir neatlaidīga vēlēšanās nonākt līdz galam un reizē spēks, kas galu noliedz. Tas ir tas spēks, kas nemitīgi un neatlaidīgi apliecina savu esamību un noliedz nāvi. Dzīvības gars, kā teikts Svētajos rakstos, "dzīvā ūdens upes", ar kuru izsīkšanu draud apokalipse. Estētisks princips, kā saka filosofi, tikumisks princips, kā viņi paši to identificē. "Dieva meklēšana" - kā es to apzīmēju visvienkāršāk."
Turpmāk mana sajūsma par definīciju, pie kuras es pati savā galvā tieši tādiem vārdiem un līdzīgā ceļā iepriekš nonācu, izrunājot vārdu "Elohim!", kas bija mans izmisuma sauciens pēc atziņas par stindzinošo sajūtu, kura mani pavadīja pēdējo mēnesi. Es piebilstu vēl no sevis, papildinot Šatovu, ja tā drīkst: Tātad Tuvības ideāls, pēc kura dzenoties rūpīgi analītisks cilvēks visdabiskākajā kārtā tiek novests ārkārtīgi destruktīvā stāvoklī, kurš paredz arī "augstāko patvaļu, tādejādi Dieva noliegumu", tas ir, pašnāvību, jo neviens, šķiet, nekad nav bijis un nevar būt cilvēkam tik tuvs, lai tas attaisnotu un remdinātu tās ilgas, kuras nemitīgi par sevi atgādina, liekot apjaust milzīgos, bezdibenīgos attālumus vienam no otra un katram pašam no sevis ("Dieva meklēšana", pēc Šatova, attaisnojums dzīvei, manuprāt). Izmisums, ja, tā teikt, Dievs tiek meklēts nepārpasaulīgā idejā, tātad ārpus Augstākās varas, transcendenses. Šis spēks un dziņa ir vienīgais apliecinājums cilvēka neizolētībai no realitātes, nepamestībai un noliedz dziļo iekšējo vientulību, kurā varētu jukt un jukt prātā līdz kapam.
1/10/07 12:44 am
Vai tiešām pasaules gals ir kļuvis tik ikdienišķs?
1/4/07 10:17 pm
Kā es Jūs visus mīlu šovakar! Teju, teju kā to vienīgo, ko esmu mīlējusi, mīlu. Bet nepārdodu, par skaistām sarunām nepārdodu, vairāksolīšanās nepiedalos un nesolu arī par Jums ne pliku grasi, neko neatdotu, Jums es neko nedodu, bet pārsirdīgi mīlu - līdz ārprātam.
12/18/06 11:57 am - Gudrāka es neesmu kļuvusi nemaz.
Sakiet, tas ir vai nav onānisms - šī apzināšanās un domāšana, spriedelēšana un tas viss vēl? Vai stāvotautobusā, teju ģībstot no pārliekas skaistuma sajūtas...sakiet, vai tā nav sīka zemsiska, uz sevi vērsta baudiņa? Just un aizmirst visu, kas vajadzīgs "labākai dzīvei", nogulšņāt divas dienas un neizdarīt neko "labākai dzīvei", skatīties ārā pa logu, pūst dūmus ārā pa logu un vēl smieties par visu "labāko dzīvi"? Vēl aizvien mani mazliet biedē, ka es kādurīt pamodīšos zem tilta, ar nopelējušu grāmateli rokā un dažām tukšām pudelēm pie kājām, bet tad uzspīdēs saule un es atkal paģībšu nezkādā pašizjūtā? Tas ir vai nav onānisms? Bet ja ir - tā drīkst?
12/14/06 03:38 pm
Lass uns suchen den Genuss im Genus. Denn Dativ ist dem Genetiv das Tod.
12/6/06 08:12 pm - Rītdiena ir klāt jau šodien.
Esiet stipri, mani mīļie draugi, esiet stipri un modri, lai velns nemaitā jūsu gaitas un sirdis. Turiet gaišas savas domas tā, lai tās nekad neatrautos no realitātes pārāk tālu. Turiet savas rokas sakļautas dūrēs un nekad neklūpiet. Esiet laimīgi, draugi! Un izturēt laimi – kas gan vēl ir grūtāks?
12/6/06 07:47 pm
Vienkārši. Vēl vienkāršāk. Kā kārtslēkšana, kā virves dejošana, kā karuseļi. Ci-hi-hi-hi-hi-rks. Man piešķiriet, lūdzu, mazliet dvēseliskuma imitācijas, ja nu gadījumā kādam ir par daudz un par samaksu neprasa man izliet asinis! Man, lūdzu, kafiju, sarunas, cigaretes, mīlēšanos un smieklus, mani, lūdzu, aizmirst, nepieskaitīt, atgrūst pagaidām nost no visa, kas sadziedās ar „the worried mood of the time”.
12/5/06 04:21 pm - Virsrakstu es neatceros, bet:
1)Pašapmierinātība mani kaitina.
2)Dīvains laiks. Pārāk daudz. Bet tāpat ir garlaicīgi.
3)Sniegpulkstenīši laikam bez sniega neizplaukst.
12/3/06 12:17 pm - Svētajā ceļā no mūžības uz mūžību.
Visdīvainākā pašsajūta visā pēdējā laikā - skriet prom, taču ārī palikt un palikt tuvāk. Un jo vairāk pēdējais laiks būs tik ātrs, jo vairāk atbildes man būs.
12/2/06 08:41 pm
Dzeļ domas un dzen ātros soļos prom no tagadnes un īstenības. Tagadne un īstenība cieši sapinušās pagātnē un maldos – cieši, ka asaras birst, ka domas dzeļ.