Provinces skatuve
Recent Entries
11/26/06 12:20 pm - Stāvbildes.
Es neesmu labāka par citiem, un citi nav labāki par mani. Tikai tie pāris pilieni ekstra tušas... Vispatiesākajā patiesībā es esmu cita - tāda, kādu es pati sevi nepazīstu.
11/23/06 10:04 am - Ode des Gedankenraumes.
Smagums nav tā pati sajūta, kas naglas sirdī. Šķērmums nav skumjas vai piespļaudītas jūtas. Šķērmumam nepiemīt sirdsskaidrība, tas ir smagums mazliet pirms vemšanas.
Jā, laiks iet lēni un nāvējoši. Šķērmi man ir, ne urbjoši vai skumji. Un kaut tiešām es spētu nebūt tagad, bet būt kādā romantiskā sapnī ar foniķes meitenēm apkārt un nekrologu zem spilvena, labos un sliktos laikus neatceroties.
11/21/06 03:02 pm
Visbeidzot esmu tikusi galā ar primārajām un sekundārajām prepozīcijām, kauzālajiem, konsesīvajiem, konsekutīvajiem, komperatīvajiem un modālajiem teikumiem, nemaz neaizmirstot arī par vienkārši verbālo, nomināli predikatīvo, salikti varbālo un salikti verbālnominālo predikatīvu. Un es esmu lepna par to, kaut gan man vienmēr ir gribējies izdomāt jaunu gramatiku, lai piebiedrotos rebeliozu pretsistēmnieku pulkam kopā ar Hansu Glinsu un Johannu Erbenu.
11/21/06 01:04 pm - Zeitgeist. Momento mori.
1842.gada decembra garša saviļņo fantāziju. Lielinkvizitors ir rindā uz giljotīnu. Sārti ir sarkanas gaismas visapkārt kā ceļazīmes, un bendes – kā mazi puisēni aplaiza lūpas, pirms piekļaujas mātes krūtij. Toties es gaidu iekliegties baudā. Iet pa tiem šaurajiem tāšu tiltiņiem pār bezdibeņiem un būt jautri tā iet. Lielinkvizitoram aplausi, ovācijas, ziedi, un mēs paceļam cepures un pakniksējam, paldies par izrādi. Pasmaidām, uz redzēšanos.
Deg tā uguns, tā deg taču un jautri deg, sprakšķēdama deg, lekni deg!
11/14/06 01:10 pm
Iet citi vilcieni, nedrīkst satraukties. Ja es būtu mazliet gudrāka, es nekļūdītos.
11/13/06 01:10 am - Zum Wohl!
Ave, Freunde und Disjunktive, ave, Dissidenten und Liebhaber! Ich brenne vor Wohlbehaben! Unfassbar und so ganz ohne jeden Grund. Ich sehe die Zeit an mir vorbeischwingen, ich sehe alle diese `ci-devant`, alle Mühsal und alle schweren Lagen, alle Gräber, alle Trauer vorbei rennen, doch ich muss lachen! Und meine Gesellschaft muss lachen. Alle diese Gelächter um mich und nahezu in mir – kein bitterer, seriöser Ernst, nur Lust mit kleinwenig arglistigen Tränen. Also dann, Ladys and Gentlemen, Gute Nacht und viel Erfolg!
11/11/06 06:23 pm
Domas ir īpaši jāpielāgo vienatnei, lai tās spētu būt cik necik auglīgas, vai pareizāk – lai tās tikai nefiksētu apkārtesošos priekšmetus un neizkliedētos tukšās ikdienas bildēs. Pēc tam gan atkal grūtāk pieslēgties cilvēkiem, taču vai tad man dzīve tāpat nav par vieglu!?
11/11/06 06:11 pm
Galējības. To spozme - tā mani valdzina.
11/7/06 02:27 pm - Par jaunajiem nacist..khm, rakstniekiem.
Un vēl man likās jocīgi un jauki pateikts - "Domā par mani arī franciski. Es gan ne vārda nesapratīšu, bet atļaušos nodomāt, ka tas ir visnotaļ izsmalcināti - domāt par mani svešvalodās."
11/7/06 02:17 pm
Ja notiktu pārpratums un rīt uzziedētu ceriņi, nē, mani tas neizbrīnītu.
11/6/06 08:23 am
Vakaros vairs negribas nekur skriet. Ja vienīgi kādu pastaigu caur Āgenskalna šķērsielām, mazliet baidoties no tumšām varbūtībām. Un ļoti gribās palikt sirdsmierā un apcerēs, pieklusinātās sarunās, un gribās kārtot ziedus vāzēs, slaucīt putekļus no veciem Dostojevska sējumiem un nodriskātām tabakas kastītēm, kurās glabājas gadsimtu sena smarža. Gribās krist ap kaklu Andrievam Niedram un lūgt kādu pareizo vārdu. Gribās uztvert katru skaņu tā, lai tās nesaplīstu perspektīvā. Gribās ietriekt cirvi kādas Pēterburgas augļotājas galvaskausā. Gribās kādu gaidīt mājās. Gribās atkal rudeni un gribās atkal būt bērnam, un gribās runāt daudz un samežģīti, un gribās iet uz viņas muzeju un dzert paštaisītu viskiju, un, jā, vajag to balli. Un, jā, sasodīts, mani nekas netraucē, es pat teikšu, ka man ir pārāk daudz.
11/3/06 12:34 pm
Visi retoriskie jautājumi nu ir atbildēti. Man, lūdzu, īstos!
11/1/06 08:56 pm
Man ir dziļi iespiedies atmiņā Koļa Krasotkins. Un es vienmēr nesīšu viņa lāstu arī pār saviem vājajiem pleciem. Mazāka būdama es rakstīju viņam vēstules dzejā, kuras pavadīja vaimanas un izsaucieni par šī likteņa sārmainajiem pirkstiem manā galvas kausā. Bet lai viņš tur muti labāk ciet. Un tāpat arī man to labāk turēt ciet. Tāda ir pasaules kārtība, un Dievs dod man spēku ar to samierināties.
Ja vispār kaut ko vajag zināt par dzīvi, tad noteikti pietiktu ar Fjodora Mihailoviča Dostojevska „Brāļiem Karamazoviem”.
11/1/06 08:51 pm - Uzsaukums!
Nepilngadība ir nespēja bez kāda cita vadības likt lietā pašam savu prātu. Patvaļīga ir tāda nepilngadība, kuras cēlonis ir nevis saprāta trūkums, bet drosmes trūkums likt lietā saprātu. (..) Jo katra cilvēka aicinājums ir domāt pašam.
To ir teicis daudzinātais Imanuēls Kants (lai viņam vieglas smiltis).
Šeit mēs noskumstam.
Bet Rakstos ir teikts: „Kas ir muļķis, tas lai lūdz sev gudrību no Dieva!” Kāda laba vēsts! Uz priekšu, muļķi, uzsildītie līķi, nožēlojamie, siekalainie idioti, lūdziet un Jums taps dots! Jo „vai gudrība nesauc un atziņa neliekas sevi dzirdam?”.
10/31/06 01:51 pm
Sasodīts, kā es tagad gribētu iet rotaļās, bet mamma neļauj – dziļš klepus un citas klapatas ar temperatūru piedevām. Tāpēc pievērsos garīgajai dzīvei un izglītībai, cerot, ka tas neuzlabo vienīgi mani, bet gan visu mūsu tautu, jā, pat cilvēci kopumā, ja atļaujiet. Atceroties Sodomu un Gomoru, jāsaka, ka pāris šķīstu ļaužu vairāk – un varbūt Dievs nemaz nebūtu pār to izgāzis savas dusmas. Tātad – izglītība un garīgums – o, tas mūs pasargās no visāda zaņķa, un, skat, pat Dieva paša dusmām.
Andrievs Niedra ir sen atpakaļ uzrakstījis biezu grāmatu ar savām atmiņām par to ne-politiku, kurai ļāvāmies no septiņpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadam. No viņa grāmatas es vēlētos nocitēt mazu emocionālu piebildi, ko viņš izmet, runājot par vācu okupācijas iracionālo pārvaldes mehānismu: „Šādas lietas mūs varēja kaitināt līdz asarām tieši tādēļ, ka mēs neredzējām tajās nekāda prāta iekšā.” Jūs nesapratīsiet, kāpēc es to uzskatu par svarīgu, un jums, izrādās, ir taisnība, jo es šo citātu uzsvēru ne tā svarīguma, bet gan cilvēcīguma pēc.
Pēdējais laiks manās domās ir jocīgu juku laiks. Mani vārdi ir juku jukām, es tos vairs nespēju savaldīt, tie vairs nepilda savus tiešos pienākumus un kā par nožēlu – es tos pat vairs nemīlu, tie man izraisa vienīgi dusmas. Vārdu savaldīšanā man arī nepalīdz laipnā Ludviga Vitgenšteina ieteikums nr.264 – „Kad tu reiz zini, k o vārds apzīmē, tu to saproti, tu zini visu tā lietojumu.” Katra vārda lietojums, prasa visiem saprotamu attaisnojumu. Maniem vārdiem labpatīkas sacelties pret jebkādu prātīgumu. Ak, Kungs, es vairs nevaru, mani padara traku visas līdzšinējās zīmes.
10/31/06 01:38 pm
Kurš man stāstīja par perversu maniaku, kurš pie veļas šņores virs vannas piekāra beigtu kaķi, no kura lēnām pilēja asinis uz vannā guļošu personāžu (beigtu vai tomēr dzīvu? Sievieti vai tomēr vīrieti?)? Un vai es pati tālāk neizdomāju kaut kādus sižetus par iespējamo maniaka ikdienu vai arī tos man tas pats kāds ir stāstījis? Šīm manām ainām ar kaķi ir piejaukta saulaina, puķaina atmosfēra – tātad apstākļi, kuros man kāds to būtu varējis stāstīt, bet, nolādēts, es nevaru atcerēties vairāk par šī cilvēka smaidu. Mani nomāc aizdomas, ka tā nekad nav bijis, un es to esmu nosapņojusi. Šīs aizdomas mani nomāc vienmēr, kad vannas istabā es ieraugu kaķi. Jūs nemaz nevarat iedomāties, kā tas apgrūtina dzīvi!
10/30/06 08:37 pm
Atkal mēdz salt rokas. Gluži stindzinoši reizēm, bet visbiežāk – tā it kā uzjautrinoši. Steigties, bēgot no saskares ar ledainu vēju tieši sejā, piešķir svarīgumu tavai stājai un soļiem - noteiktību. Vēl jautrāk būtu, ja mani šādos apstākļos nepiemeklētu garais klepus vai hroniskas iesnas, no kā, saprotams, vairs nevar aizbēgt, aizverot durvis un logus. (Slimošanā skolas laikā bija vairāk prieka.)
10/30/06 03:56 pm
Vienmēr Vitgenšteins: „Es saku: „Dari tā, un tu iegūsi to.” Vai šeit nevar būt šaubas? Vai tām nevajadzētu būt, ja tās nozīmē kādu izjūtu?” Jautājumi ar šaubīgām atbildēm.
Man piemīt dumja īpašība – nepiekrist sev. Man agrāk kāds jautāja, kā tas esot – melot sev (viņš to nekādi nevarēja iedomāties), tagad esmu pārliecināta, ka viņš smietos par manu atzinumu nevarēt piekrist sev. Nevarēt piekrist sev, manuprāt, ir apnicīgāk un nogurdinošāk nekā melot sev.
Izpaužas tas līdz smieklīgumam vienkārši: jūs domājiet par kaut ko svarīgu vai mazāk svarīgu, jūs pat nonāciet līdz secinājumam un esat visai apmierināti, taču tad jums iesākas šī problēma (precīzāk – nobīde, deviācija, sliecība) ar pēkšņu sparu runāt sev pretim tā, ka jūs nesaprotat, kā vispār spējāt nonākt līdz tik dumjam secinājumam kā pirms brīža. Labi, jums ir jauns atrisinājums, taču tas būtu visai attīstīti (tā varētu apskatīt jautājumu no visām iespējamajām un neiespējamajām pusēm un galu galā izvēlēties vispieņemamāko), un es stāstu nebūtu pieteikusi kā stāstu par dumju īpašību. Problēma slēpjas tajā, ka ‘nevarēt piekrist sev’ jūs svaida riņķa dejā un jūs nevarat un nevarat apstāties, secinot un pieņemot lēmumu. Vēl vairāk – katram nākamajam viedoklim iepriekšējais liksies izsmejams un tādejādi sarīkos galvā lielu troksni, kura galvenā noskaņa ir mazliet kauns.
Man ir tādas aizdomas, ka tas var turpināties gadiem, līdz kādudien jūs, mazliet klanoties, skatieties grieztos un esat pārliecināts, ka esat pauze pirms ceturtās daļas Bēthovena devītajā simfonijā.
Bet tomēr varbūt stāsts ir par to, ka jums nav un nevar būt viedokļa. Lai gan sajūtas mulsinoši līdzinās tām, kas dziesmā... „I can’t get no satisfaction!”
Laipnais Ludvigs Vitgenšteins (viņš pavisam droši ir pelnījis šo epitetu, to es saku, lai tas jūs nemulsinātu) gan man pavēra vēl vienu varbūtēju šī mana stāsta domu – „„Raug, man liekas, ka šī atkal ir sajūta „S”.” – Varbūt tev liekas, ka tev liekas! Vai tad cilvēks, kurš ievilka zīmi kalendārā gluži neko neatzīmēja? – Neuzskati par pašsaprotamu, ka, kaut ko ievilkdams – piemēram, kalendārā -, kāds sev kaut ko atzīmē. Jo atzīmējumam piemīt kāda funkcija, un šim „S” pagaidām tādas nav.”
Manuprāt, Ludvigam ir pilnas tiesības mācīt citiem dzīvot, tāpēc mani neaizvaino viņa imperatīvs, un es ļoti ceru, ka tas neaizvainos arī lasītāju, kurš ir tikpat laipns kā pats Ludvigs.
10/28/06 12:15 am
Nezkā es tomēr noticēju pārāk daiļrunīgai laimes sajūtai, lai tūlīt saņemtu pretī apstirpinājumu, ka es nekad nebūšot laimīga tā, kā to gribu. Un tieši tad man vajag salūzt asarās kā tādam mazam, naivam bērnam. Ar vienu būtisku atšķirību - drausmīgi kaunoties.
10/26/06 04:37 pm - No "Atlantiskajām transferencēm". Ap 90to vidu Bīlefeldē.
Par ko tad īsti būs šīs atlantiskās transferences? Par manu tautu vai par manu laiku, vai par abiem? Vai par mani vai par jums, vai par abiem, t.i., par mums, par latviskajiem? Kamēr es prātoju, šķiet, ka visa "patiesība" par šiem "predikātiem” jau ir uzrakstīta. Tās ir visatbaidošākās lietas un visačgārnākās attiecības, kad parasti un visbieżāk tiek "aprunāts" un "aplēsts", kas ir tauta. Apvazātas definīcijas, kurām mēs vienā virtenē virinām līdzi, bet to cēliens ir mūsu līdzcēlums pašu tagadnīgo jeb laikmetīgo problēmu inspirācijā, - jebšu mūsu atbildība par mūs-dienu latviskās kopdzīves ainām ir totāla. Jebšu mūsu “tagad” nav sliktāks (pliekanāks) par mums pašiem.
Un tomēr nākas nopūsties: "Neviens man nav lielāks svešinieks, kā manējie novadnieki, nekad es neesmu vairāk mājās, kā tad, kad esmu projām, kaut kur citur". Tiesa gan, tie nav nekādi jēdzīgie pašapjēgsmes un saprašanās "buramvārdi", lai arī skaudra dzīves īstenība.
Jā, "atšķirības" ir fundamentālas. Un pat ne tikai mentālas (“nez nu ko viņi tagad nodomās”), tās ir vienkārši visur, neizzināmie nezināmie arvien blakus, vienā skaitļu rindā, tepat kaimiņu durvīs (“Who the fuck is Alice?”). Līdzcilvēki ir vissvešākais, tie ir pats svešums. Mēs esam viens otram līdzās kā citurienieši, citpasaulieši.
Pasaule dažkārt gaida matemātiska vai fenomenoloģiska rakstura izvedumus, bet brīvdabas dzīvē tas neko nemaina, es gribu sacīt: divu pasaules, kaut fatāli, mentāli un fundamentāli citādas vai svešādas, tomēr iespēj pārsviest šo tiltu (transferencēt) vienai pret otru, kad nonāk vienā Laika pārdzīvojumu joslā.
Jeb kā tad tur īsti ir ar to latviskās kopības sajūtu? Un kāpēc dažkārt pārņem tik derdzīga apjausma: - nē, tā nav mana tauta, tās nav metaforas par to, kā es pārdzīvoju pašu dzīvi!
Vai šie savējie-svešējie tik tiešām ir tāda problēma? Jeb pašapjēgšanās jāpieņem kā kaut kas pašsaprotams, teiksim, kā tāda vēsturiska dotamība (“jā, jā, jā, Rīga ir jau gatava, mēs negribam nekādu "pašapjēgšanos ar mēs-apjēgšanos", mēs gribam realitātes - rūc balsu balsis kaut kur lejā, aptuveni 8.000 m zem manis, ...bet es tāpat to nedzirdu, tikai smaidu un māju viņiem: uz redzēšanos, mani mīļie, uz pašapjēgšanos!
Uz apvemšanos nākamajos Jāņos!
10/22/06 12:33 pm
Neuzdodiet man jautājumus, kuriem ir tikai viena atbilde.
10/22/06 12:09 am - Jā.
"Nākotnes kļūdas ir daudz īstākas pār pagātnes izredzēm."
10/16/06 06:51 pm
Man ir mazliet skumji, un es atkal izaicinu neziņu. Pārāk daudz jautājumu - pārāk maz atbilžu, bet tas viss it kā jau ierasts un izraudāts. Pietrūkst mazliet no šā un no tā, no Epiphany, no valodas, no reibuma. Es zinu, ka tūlīt varu sapiņķerēties tajā nožēlojamā sirdsslimniekā atkal un arī nomirt viņa ļaunajās asarās.
10/16/06 12:58 pm - Epilepsija.
Sirreāls ķermeņa siltums un pēkšņš līdz bailēm. To nevar apzīmēt. Un cik banāli tas skan, ja liek saprast, ka tam nav valodisku zīmju. Valoda neapzīmē "lietas", mēs nemaz nevaram tuvoties lietām tieši, bet gan tikai un vienīgi caur mūsu priekšstatu apvedceļiem, nekad nenonākot līdz realitātei. Man nav tāda priekšstata par siltumu bijis, nekad tāda priekšstata par skūpstiem, lai tieši tos skūpstus un viņa klēpja karstumu apzīmētu ar vārdu. Nav tādas konvencijas, tāda koda, kas ļautu to apzīmēt artikulēti un tulkojami. Un šis pārreālais, neapzīmējamais, krampjaini murgainais piedzīvojums, kas beidzās ar mani sēžot gultā un skatoties uz vīrieti, kura neirozes rezultējas konvulsīvās muskuļu kontrakcijās, trīcošā galvā, sviedru lavās un kaucienos, līdz sāpēm sažņaugtās dūrēs, murgos, murgos, lika man domāt, ka viņā ir iemiesojies sātans vai arī epilepsija.
10/5/06 02:20 pm
Tās tantes pie centrālā pasta ir aizdomīgas. Katru rītu un dienu, un vakaru, kad es eju tām garām, viņas tur stāv ar kaut kādiem sektantiskiem papīriem, avīzēm, atklātnēm. Bet nē! Viņas nekad neskrien klāt un neluncinās. Es nekad neesmu viņas redzējusi darbībā. Man viņas atgādina noslēpumainus narkodīlerus. Smieklīga asociācija, bet visvairāk - jau pati tēma, cienītie lasītāji.
10/4/06 11:37 pm
Man kāds jautāja, ar ko es nodarbojoties brīvajā laikā, un es atbildēju, ka ar domāšānu. Vajadzēja teikt, ka ar domāšanu un cīņām, nebeidzamām cīņām, frontēm, asinsizliešanu. Taču tā nav taisnība! Es nodarbojos vienīgi ar sapņošanu..
10/3/06 05:01 pm - Vakar.
- Microsoft semināra lektoriem bija ļaunas sejas, kurās ir rakstīts, ka viņi grib tevi izdrāzt.
- Tev nav ļaunas sejas.
- Jā, bet es gribu tevi izdrāzt.
- Ko lūdzu?
- Neko.
- Es visos cilvēkos kaut ko ienīstu, zini. Es vispār ienīstu cilvēkus.
- Un ko Tu manī ienīsti?
- Es to varētu pateikt tikai, ja mēs būtu pārgulējuši trīsdesmit reizes, bet varbūt arī tad ne.
- Lūdzu, pasaki!
- Nē, tas visu izmainīs pilnībā!
- Bet pasaki, tu visu vari pateikt, tu vienmēr esi varējis visu pateikt!
- Nē! Tu būtu mani izvarojusi, ja es pateiktu!
- Bet, lūdzu!
- Nu uzmini!
- Tu ienīsti manas kurpes?
- Nē, tās man vienkārši nepatīk.
- Tu ienīsti, ka man trīc rokas?
- Nē, tas ir pat uzbudinoši! To es mīlu tevī!
- Es nevaru iedomāties. Pasaki, lūdzu, lūdzu!
- Kad es miršu, es uzrakstīšu to uz lapiņas. Ja tu mirsi pirmā, es to uzrakstīšu uz tava kapakmens. Es tev varu vēl mazliet atvieglot situāciju, gribi?
- Nu?
- Es to ienīstu vienmēr, kad tevi ieraugu.
10/3/06 03:14 pm
Šonakt mani satvēra visaptverošas, briesmīgas, nenosakāmas sāpes. Viscaur! Man likās, kāds urbj man galvā caurumu, pa kuru izvilkt smadzenes. Drudžains aukstums man lija virsū. Kāds noteikti mēģināja salauzt manus atslēgas kaulus un apstādināt asinsriti, lai es mokos šausmās par nosmakšanu. Un vēl likās, ka mani pie samaņas esošu sterilizē (gluži kā nacistu eksperimentos). Manas kājas krampjos raustijās. Bet vēl trakāku to visa vērta murgi, kuros zem prožektorveidīgas gaismas un daudzu skatītāju acīm kāds mans draugs lej manā mutē savas staipīgās siekalas, kas garšo mazliet pēc žults un mazliet pēc spermas.
Man liekas, tā ir atriebība par to, ka man nesāpēja sirds un tā bija auksta. Man liekas, es drīz miršu.
9/23/06 06:42 pm - Krāsotāju ielā.
Iedzeriet četrus malkus no tās brūnās suslas, ko Komatiņš maigi nodēvēja par kakao ķīseli, un, mazliet iespējams, jūs vēl dzīvi esot pārtauksiet domāt. Jānis smieklos smakdams teiks, ka nav nekāda efekta, bet Ilze skatīsies acīs un muļķīgi smaidīs. Tomēr cik labs miegs būs pēc tam! Ja nu vienīgi tu gultā nebūsi iegrūsts sienā un nedomājot zināsi, ka katrā gadijumā vajag izkustēties, lai līdz bezsamaņai nenotirptu rokas un kājas. Tad vajag pagrūst blakus gulētāju nost, bet tu nebūsi īsti drošs, vai tu to gribi vai tomēr nē un vienalga, lai tirpst.
9/22/06 12:50 pm
Šonakt notiks piedienīgas izklaides. Beidzot! Citādi es jau biju un esmu sākusi ķerties pie galējākām sevis uzjautrināšanas formām, kuras vienmēr mazliet ož pēc nožēlojamas aizmiršanās un liek uzdot sev jautājumus, kuru atbildes pats par sevi nebūt nevēlies dzirdēt.