13 August 2020 @ 08:10 pm
 
Es pēdējā laikā tik bieži redzu visādus murgus, ka pilnīgi jūtos nomākta, gaidot tos histoloģijas rezultātus. Vai tad nebija jābūt nākošajā dienā?
 
 
12 August 2020 @ 06:23 pm
 
Viens no maniem šodienas dārgākajiem pirkumiem ir krūšturis, reāla tāda, vot, lupatiņa - bez polsteriem, bez stīpām, nopietni, auduma tur tik, cik 30 kvadrātcentimetros, toties cik tāds maksā! 3 veikalus izstaigāju, kamēr atradu tādu, lūk, vienkāršu, nekādas tur caurspīdīgas mežģīnes, paldies, caurspīdīgi krūšturi man jau ir. Kāpēc viss ir caurspīdīgs?! Zem caurspīdīga gaišas kokvilnas krekliņa caurspīdīgs krūšturis, urā, nu, vai tāds ar polsteriem, lai taču tās krūtis tur vārās savu sviedru sulā 30+ grādu karstumā, nu ja. Es nevaru. Piekusu no šitā. Un tad vēl beigās pie tās sasodīti dārgās un reti atrodamās vienkāršās briesmīgas krāsas lupatiņas pieliek birku "Perfect as your first bra", lai nu jau tās pieaugušās sievietes nokaunās, ka vispār tādu meklējušas.
 
 
12 August 2020 @ 02:08 pm
 
Nav man miera. Rīt došos virzienā uz Baltijas jūru. Šodien eju pirkt kārtīgu mugursomu.

Ah! Un viens no maniem mīļākajiem Instagram accountiem ir uzražojuši mīkstās rotaļlietas, kas pasūtītājiem tiks piegādātas kastē ar uzrakstu "Sad things inside"! Āāāāāā! Skaidrs, ka šis nav vairs tas vecums, kad gultu piekraut ar mīlīgiem mīkstajiem plīša zvēriem, bet bet bet - tas ir SKUMJŠ NUMBATS!!!!! ("Numbats live alone not to share their food. Ever!") Jā, un tikmēr arī cits man mīļš accounts jau 20 minūtēs ir izpārdevuši "Oh no!" cepurītes, kuras man arī likās foršas. Kas ar mani notiek?!
 
 
12 August 2020 @ 11:30 am
 
(treš)dienas kurbulis )
 
 
11 August 2020 @ 09:37 pm
 
Zombijs. Bet zombijs, kurš darbā bija 7:30.
Dzīvo no kafijas. XL mājās. XL cirkulī. M mājas.
No rīta saplīsa krekls. Gultu nesaklāju. Ku**a. Pusdienās nebiju. Tā vietā laboju zāles pļāvēju.
 
 
10 August 2020 @ 09:52 am
 
Sestdien ar drauga mammu bijām aizgājušas uz piemājas mežu mellenēs. Sākumā salasījām katra pa mazajam litra bundulītim. Bet šogad tik labas ogas, ka turpinājām lasīt līdzpaņemtajā spainītī. Es biju svēti pārliecināta, ka drauga mamma grib vārīt ievārījumus, tāpēc naski palīdzēju. Un tikai pēc tam, kad bijām atnākušas mājās, noskaidrojās, ka viņa domā, ka es girbēju tik daudz melleņu, kamēr es domāju, ka viņa grib tās ogas. :D Nu labi, ka ir saldētava. Tagad būs saldētas mellenes ziemai.

Pēc ilgiem laikeim sanāca arī pasēņot - ejot uz un no melleņu lasīšanas salasījām sēnes mērcītei - gailenes, sviesta beciņas un pat vienu baraviciņu.
Tīrot sēnes, iedomājos, ka varbūt tās sēņu paliekas jāaiznes uz mežu. Un ja nu tur kaut kaut kāda spora tomēr iesakņojas? :D Gājām ar draugu vakarā un paši smējāmies, ka sējam sēnes. :D
 
 
06 August 2020 @ 03:47 pm
 
Ar cerībām gaidu, kad Airbaltic atcels manu nākamās nedēļas Latvijas lidojumu un izsniegs vaučeri. Ja neatcels, būšu šajā azartspēlē "ceļošana covid ērā" pakāsusi 100 eiro. Meh. Nu, es zināju, ka tas ir risks, jā, bet vienalga neiepriecina.
 
 
06 August 2020 @ 03:13 pm
 
Ik pa brīdim ir mazliet tāda apstulbuma sajūta. Tad, kad ilgu laiku nav nekas noticis un tad daudz kas notiek (pati gan esmu bijusi tiem notikumiem iniciatore), tad ir tāda jocīga sajūta. It kā es uz kādu laiku būtu izkāpusi kaut kādā zināmā dzelzceļa stacijā, tur mierīgi dzīvojusi. Un tad atkal iekāpusi nākošajā vilcienā, kurš nu nesas baigajā ātrumā pa man nezināmām vietām.
 
 
05 August 2020 @ 12:25 pm
jautājiens...  
Mīļās, prātīgās Cibas dāmas (un kungi jau arī, protams)...varbūt kāda ir gatavojusi kabaču spagetī? Tiešām vajag to speciālo nazi, kurš ir zelta cenā? Un kā pareizāk vārīt, lai man tā ķēpa neizjūk?
 
 
Current Mood: domīgs
 
 
04 August 2020 @ 10:23 pm
 
Lienu laukā no savām komforta zonām. Kāda daļa no manis iekšā brēc pēc ikdienas rutīnas, bet es sakožu zobus un cenšos pārvarēt savu diskomfortu. Ko lai dara? Pastāvēs, kas pārvērtīsies.
 
 
04 August 2020 @ 03:11 pm
 
Gribēju ierakstīt par sevi, bet ierakstīšu par kolēģi. Izstudējusi tūrismu un apkalpošanu, viņa tagad nolēmusi, ka pēc bakalaura darba uzrakstīšanas iešot studēt IT. "Apnicis man tas tūrisms. Man šķiet, ka IT es būšu baigi labā," viņa saka.
"Aha. Un kas tevi piesaista IT jomā?" - cenšos neizrādīt skepsi.
"Nauda!"
 
 
04 August 2020 @ 01:08 pm
 
Reiz mana karma man izgādāja tādu gadījumu - iekāpu autobusā un tur bija nevis divi atsevišķi sēdekļi, bet tā kā viens vienots sols ar kopīgo vietu numuru - 13/14, piemēram. Atradu to solu, kur bija mans numurs un rāpos iekšā.

Bet pēc mirkļa pie manis pienāca gadus piecdesmit veca dūšīga kundze, kas sāka man uzvilktā balsī teikt, ka es nesēžot savā vietā. Es atbildēju, ka sēžu gan - parādīju viņai savu biļeti. Izrādījās, ka viņai ir blakus vieta, bet viņa, redz, gribēja vietu pie loga. Un tad viņa sāka brēkt. Un viņai sāka piebalsot kaut kāds vecis, kuram, spriežot pēc sejas krāsas, ikdienā diezgan stipri garšoja alkohols un kurš sāka man draudēt, ka tādai samaitātai jaunatnei vispār pa kaklu vajadzētu sadot.

Biju jauna, nepieredzējusi un mīļā miera labad vispār aizgāju sēdēt kaut kur dziļi aizmugurē - galvenokārt tāpēc, ka negribējās četras stundas sēdēt blakus tādiem cilvēkiem (pēc tam es izskaitīju, ka - spriežot pēc numerācijas - es sēdēju pareizi - mana vieta bija pie loga).

Un vienreiz es redzēju tādu gadījumu, ka jauna meitene dabūja stāvēt četras stundas kājās, jo arī kaut kāda padūšīga kundze (varbūt tā pati?) bezkaunīgi iesēdās viņas vietā un un uz meitenes pieprasījumiem atbrīvot viņai vietu, nereaģēja. Un šoferis arī nereaģēja.

Labi, ka tagad šoferi autobusos brauc pa diviem un līdzīgus gadījumus vairs nav nācies pieredzēt.

Bet nu ir pasaulā tādi riktīgi neadekvāti cilvēki. Un ko ar tādiem iesākt?
 
 
04 August 2020 @ 11:11 am
 
“You never change things by fighting against the existing reality. To change something, build a new model that makes the old model obsolete.”
- Buckminster Fuller
 
 
03 August 2020 @ 08:53 pm
words to live by  
"love yourself like your life depends on it"
 
 
03 August 2020 @ 09:13 am
 
Esmu atpakaļ darbā. Šajā laikā es biju laukos, kopā ar brāli un mammu bijām lasīt avenes zemnieku saimniecībā - salasījām kādus desmit kg. Man tas patika - man vispār patīk kopā būšana, kas izpaužas kā kaut kāda kopīga nodarbe. Turklāt mēs iemanījāmies izbēgt no drausmīgā lietus, kas sākās tieši tad, kad mēs bijām paguvuši iekāpt mašīnā. Tā mēs lēnītēm izripinājām cauri Stāmerienai - tā tagad tik ļoti sakopta kļuvusi. Pils no ārpuses atjaunota, netālu vairākas kafejnīcas - droši vien domātas tūristiem.

Ar veselību nebija īsti labi, tāpēc es ātri atbraucu atpakaļ uz Rīgu. Toties otrā atvaļinājuma nedēļa gan bija feina - aizbraucu mīļajam līdzi viņa komandējumā. Un - kamēr viņš strādāja, es dzīvojos pa viesnīcu, gāju šopingā, pastaigās u.t.t. Sen nebija bijis tik daudz laika sev - pabūt pašai ar sevi neierastā vietā.